''Patīk" vai "nepatīk" nav zinātnisks kritērijs

 

Mediju telpā nākas dzirdēt indivīdus, kas, atrodoties tālu no atbildības tajās profesionālajās darbības jomās, kurās tiek izmantotas  zinātniskās pētniecības metodes, balsta savu jaunizdomāto pasaules modeli uz pieņēmumiem kā neapstrīdamiem faktiem.  Šo pretrunu dēļ vēlos dalīties savās pārdomās.

Daļa cilvēku, kuriem nav priekšstatu par fundamentālās zinātnes pierādījumu pakāpēm, ar dziļu pārliecību un misijas apziņu rada, pavairo un nodod  tālāk apšaubāmu informāciju sociālajos tīklos. Diemžēl “patīk” un ,,nepatīk’’ nekad nav bijis, nav  un nebūs zinātnisks kritērijs. COVID 19 šai ziņā ir aktuāls piemērs auglīgām tēmām, kurās dzimst mīti un leģendas, maskētas aiz zinātnes izkārtnēm. Arī neirofizioloģijas jēdzienu un ar to saistītos terminus daudzi patvaļīgi izmanto kā jājamzirdziņu. Nebūdami profesionāļi, tomēr neslinko un tērē laiku sava pasaules skatījuma pieņēmumu pužļa gabaliņu kopā salikšanai no impulsīvi un selektīvi izvēlētiem populārzinātnisku žurnālu  fragmentiem neirofizioloģijas pētījumu jomā, imitējot speciālistus.

,,Ne viss ir zelts, kas spīd’’.  Ne visa ir zinātne, kas tiek printēta uz glancēta papīra ar bildēm vai ievietota apskatei e-vidē ar zinātniski skanošiem virsrakstiem.

Medicīniskajā praksē no manis kā perifēro nervu ķirurga tiek pieprasīts balstīties tikai un vienīgi uz neirofiziologu pētījumu atziņām. Kā klīnicists un pētnieks esmu veicis un joprojām piedalos virknē zinātnisko pētījumu.  Ir aizstāvēts doktora grāds medicīnā. Spējas un prasmes pielietot zinātnisko informāciju, pakļaujoties striktākajām prasībām, daudzu gadu garumā ir trenējuši, eksaminējuši un apliecinājuši visdažādākie recenzenti gan zinātnisko rakstu, gan disertāciju aizstāvēšanas procesos.  Vēl bez kolēģiem, arī pacienti novērtē, ja tiek sekots nevis sev tīkamiem izdomātiem ķirurģijas principiem, bet zinātniski pamatotiem un pārbaudāmiem. Ja Jūs, lasītāj, tomēr tramda sacelšanās velniņš, tad uzdodiet sev jautājumu! Vai smagas traumas, slimības gadījumā jūs gribētu, lai tiekat ārstēts atbilstoši pieejamajai zinātniskajai  informācijai vai ārsta tā brīža noskaņojumam, izjūtām un pieņēmumiem? Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa atbildēs (un, tiešām, manā praksē 100% visi tā atbild) – izmantojot zinātnisko mantojumu! Ja tomēr Jūs gribētu citādi, tad šī eseja nav domāta jums. Nekas no tālāk rakstītā jūs nepārliecinās, bet būs lieks laika patēriņš.

Zinātniskie raksti medicīnā apraksta un pēta patoloģiju, novirzi no normas, vai arī cenšas definēt normas robežas, kuras neietekmē gadījums. Pastāv konkrēti un ļoti strikti zinātnes kritēriji, kuru pakārtojumā tiek ,,izmeklēts’’ ikviens apgalvojums, līdz to var sākt dēvēt par objektīvu. Par šiem kritērijiem sīkāk izklāstīt nav mans mērķis. To pieminu tikai tādēļ, lai palīdzētu veidot izpratni, ka žurnālistu aptaujas, sabiedrisko organizāciju un politisko grupējumu pasūtītie pētniecības procesi ar nolūku par katru cenu apstiprināt kādu pieņēmumu nav novietojami blakus kā līdzvērtīgas zinātniskas metodes, kādas tiek piekoptas vitāli nozīmīgās profesionālajās jomās sertificētu speciālistu uzraudzībā!

Ne katrs apskats  vai pētījums var pretendēt uz zinātniskās kvalitātes apstiprinājumu un nozīmību. Piemēram, plūdu gadījumā. Ar aptaujas palīdzību var noskaidrot, cik ir cietušo, bet nedos atbildi, kā plūdi sākās. Zinātnei pietuvināts pētījums būtu – kas izraisīja plūdus.

Ne vienmēr, bet bieži caur socioloģiskiem pētījumiem var novērot, ka patiesības meklējumu vietā apzināti tiek virzīta kāda ideoloģija. Milzu artavu šo politisko ideoloģiju virzīšanā ir ieguldījuši žurnālisti. Tā vietā, lai būtu vidutāji  iespējami dažādo skatījumu atspoguļošanā starp speciālistiem un sabiedrību, paši ieņem aktīvu pozīciju sabiedrības domas formēšanā, nereti pat piekopjot specifisku cenzūru attiecībā uz speciālistiem.

Pārsteidzoši, ka arī daudzi pētījumi psiholoģijas jomā biežāk neatbilst zinātniskās analīzes kritērijiem nekā atbilst. Striktu, neapstrīdāmu zinātnisko robežu ietvaros apgalvojumu izteikšanā tiek piesaukta “tāda vai šāda psiholoģijas skola”.  Tas drīzāk atgādina ideoloģisku mācību sacensību, nevis zinātni. Protams, neapgalvoju, ka empīriski viss šajās skolās ir nepareizs vai greizs, bet, pielietojot jēdzienu ,,zinātniski pamatots’’, daudzos gadījumos tiek mainīti paši klasiskie, akadēmiskie jēdzieni ,,zinātne’’ un ,,pamatotība’’.

Kā līdzību varētu minēt augu tējas, kuras empīriski izmantoja tūkstošiem gadu. Vītola mizu novārījumu lietoja kā temperatūru pazeminošu līdzekli. Kā zinātnisku atklājumu par vītola mizu ietekmi to varēja sākt dēvēt tikai tajā brīdī, kad  bioķīmiķi, izpētījuši vielu sastāvu, fiziskās īpašības, standartizējuši, izmēģinājuši uz pacientiem, konstatēja, ka aspirīna atvasinājums ir tā viela, kura  ārstnieciski darbojas slimnieka atveseļošanā. Tāpēc vītolu arī sauc par Salix, no kā atvasināts ir salicilskābes (aspirīna) nosaukums.

Runājot par cilvēces eksistenci, reprodukcija ir tā zinātniskā norma, kas ļauj populācijai turpināties. Darvins ,,apgriežas kapā’’, kad kāds anti-intelektuālis iebilst. Lai cik aktīvi un agresīvi LGBT aizstāvji genderisti censtos meklēt un rast zinātnē pamatojumu vai attaisnojumu savai ideoloģijai, tomēr zinātne par šo klusē, izņemot tos gadījumus, kad ar to tiek ļaunprātīgi manipulēts. To pašu var attiecināt uz zaļo fašismu un citām jaunlaiku ideoloģijām. Lai cik ļoti šo ideoloģiju pārstāvji vēlētos savus pieņēmumus ievirzīt zinātniskā lauciņa kompetencē, tomēr tā arvien dabiski atgriežas filozofijas, teoloģijas, ideoloģijas dimensijā, kas saskaras, bet nepārklājas ar fundamentālo zinātni un to neaizvieto. Morāle nav zinātnes pētniecības objekts. Kā daudzas citas garīgas realitātes, to nevar ne nosvērt, ne nomērīt, ne kā citādi precīzi preparēt. Ag, atrazdamies Mendeļejeva tabulas 5.perioda 10.grupā, ir stabils un nemainīgs zinātnes apritei pieskaitāms elements, kuram nav nekādas daļas gar morālām vai amorālām izdarībām, ko veic sudraba rotu nēsātājs.

Zinātniskie pētījumi nelieto morāles kritērijus, lai spriestu par pētījuma atradni  kā ,,labu’’ vai ,,sliktu’’ , tāpēc ir lieki citēt populāras genderistu grāmatas kā zinātniskas, ja tām nav nekāda sakara ar fundamentālās zinātnes principu pielietojumu. Lai izskaidrotu, ko nozīmē uzticami fundamentālās zinātnes principi, būtu jāveltī laiks atsevišķa izvērsta bloga izveidei. Par to citreiz.

Junkera morālā manipulācija

http://www.delfi.lv/a/46101653

Manipulācija ar Morāli automātiski sadala visu sabiedrību labajos/godīgajos un liekuļos. "Es,Junkers, esmu labs/pareizs, bet jūs...! Cik tas būtu labi, ja jautājums pret bēgļu kvotām tiešām atspoguļotu personas morālo stāvokli! Mums beidzot ir tests!  Šodien, ja Jums ir sava attieksme pret šo nelaimi, tad testa rezultāti nosaka jūsu morālo stāvokli! Viegli! Nu, ko tests saka par tevi, mans draugs/draudzene? Bet jebkurš no mums zina, ka Junkers nav tas, kas var ielīst mūsu sirdīs un to definēt.  Morāli jāizmanto citiem mērķiem nevis manipulācijai! Tomēr Manipulatori savu mērķu sasniegšanai bieži izmanto morāli, Dievu un elli! Manipulatori paši paaugstinās! Šie divi faktori, ejot roku rokā ir iznīcinoši. Kā rakstīts Pāvila vēstulē Romas kristiešiem- legālistiem "jūsu dēļ Dieva vārds tiek zaimots citu tautu starpā." Zaimots, nozīmē - atgrūsts nepatiesas morāles definīcijas un tapēc izkropļota Evanģēlija dēļ. To, vai uzņemt bēgļus nedrīkst noteikt politiska manipulācija ar Morāli. Tas ir bīstams ceļš, jo uzprasās un jautājumu, kā jūs definējiet labu un ļaunu? Tieši te sākas mūsu sirds īstā cīņa par Patiesību.

Are you "coming out", jeb homoseksuālisma un dabas attiecības.

   Par homoseksuālām attiecībām var būt daudz dažādu viedokļu un katram, kurš dzīvo demokrātiskā valstī, ir jāpieņem, ka viedoklis pret šādu attiecību popularizēšanu ir līdzvērtīgs viedoklim „par”, pat neko dziļāk nepaskaidrojot. Šajā tekstā tomēr centīšos skaidrot.

   Demokrātijā nav sliktu „PRET” vai sliktu „PAR”, kamēr tas neaicina uz vardarbību. Kaut gan arī vardarbību ļaudis saprot dažādi, piemēram, iedot pērienu bērnam, kurš apzināti, ignorējot verbālus aizrādījumus, turpina darīt ļaunu (kādam ir šaubas? Zinu, psihologiem, kas nav zinātne klasiskajā izpratnē, ir šaubas. Pavērojiet smilšu kastes komunikācijas!) tiek saukta par vardarbību, un tas tiek ieviests likumdošanā, bet policistam iedot ar steku pa ribām bīstamam huligānam  - nē. Tas, diemžēl, tagad arī jau mainās, jo nu cietums primāri skaitās nevis soda izciešanas vieta, bet audzināšanas iestāde, kurai jānodrošina vide, psihologs, ēdiens, internets, iejūtība utt. Tajā pašā laikā cietušajam visbiežāk nākas tikt galā pašam. Cietumam primāri būtu jābūt kā sodam par nodarīto. Pārējais, piemēram, pāraudzināšana (ha, ha!) var nākt pēc tam. Kamēr cilvēks neizprot sodu, nav atgriešanās. To arī apstiprina Ieslodzījuma Pārvaldes darbinieku liecības, ka nosacītu sodu pārkāpēji reti kad saprot. Tas nav mans viedoklis. Tas ir pašu pārkāpēju viedoklis, kurš skanēja LR1. 

   Mainot uzsvarus, mainās būtība. Lai saprastu, ko domāju ar uzsvariem, noderēs šāds piemērs. Ja vecāki tiešām dara pāri saviem bērniem, tad viņus tiesā par bērnu tiesību pārkāpšanu, bet būtu jātiesā par savu pienākumu nepildīšanu. Tas atrisinātu moderno cilvēktiesību murgu par tiesībām bez atbildības.

    Demonizēt tos, kas ir „pret” galīgi nav demokrātiskas sabiedrības garā , tāpat tos, kas aktīvi aģitē „par”.  Voltērs teica: Es nepiekrītu tavam viedoklim, bet es esmu gatavs mirt par to, lai jūs savu viedokli varētu izteikt.  Es Voltēram nepiekrītu ekonomiskās teorijas skaidrojumā, bet piekrītu šim izteikumam kontekstā, kas ir demokrātiska viedokļa izteikšanas pamatā.

   Jāatceras, ka argumenti homoseksuālisma jautājumā (tāpat kā vardarbībā pret bērniem definēšanā) bieži vien ir tikai viedokļi, nevis fakti, kā tas ir zinātnē. Tas šo situāciju saasina vēl vairāk. No bioloģiski-naturālistiskā  viedokļa, homoseksuālisms ir strupceļš, jo neved uz sugas attīstību t.i. tā ir patoloģija evolūcijas procesā.  Nav jālieto eufēmismi – tā IR patoloģija no sugas evolūcijas viedokļa. Tāpat kā raķelis, kas ir medņa un rubeņa krustojums ir patoloģija no sugas evolūcijas viedokļa. Šajā ziņā naturāisti atrodas tajā pašā „laivā”, kurā morāli-ētisko argumentu pārstāvji (piemēram, šī teksta autors).

   Tomēr jāatzīst, ka naturālistam nav absolūtas morālas atskaites sistēmas. Naturālisti lieto sabiedrības attīstības procesā radušos „morāli”, kas esot saskaņā ar Darvina mācību. Tomēr absolūtas, laika gaitā un ģeogrāfijas nozīmē nemainīgas morāles naturālisma piekritējiem nav. To apgalvo paši naturālisti (Dawkins, Veinbergs utt). Ir tikai „patīk”, „nepatīk” nevis labs un ļauns. Tā pasaulē zināmais un visādi citādi cienījamais fiziķis-ateists Veinbergs savā rakstā „Dzīve bez Dieva” žurnālā „Rīgas Laiks” teica: „Nepietiek ar to, ka mēs nespējam saskatīt nekādu jēgu mūsu eksistences kopējā dabas ainā, neredzam objektīvu pamatu saviem morāles principiem, neatrodam nekādu saistību starp to, ko uzskatām par morāles un dabas likumiem..” Pat Nīče nepateica labāk! Veinbergs vismaz ir godīgs (pēc absolūtas morāles mērauklas) pret sevi. Man viens izbijis paziņa reiz teica: „Arī ateisti var būt ar augstu morāli”! Pēc kādiem kritērijiem? Saviem? Tikpat labi varētu apgalvot, ka Hitlers bija cilvēks ar augstu personīgo morāli un principiem! Tomēr lielākā daļa sapratīgo ļaužu (arī cienījamo naturālistu un ateistu) šim nepiekritīs. Es arī nē! Jājautā kāpēc? Tāpēc, ka savā dzīvē  izmanto absolūtas morāles principus, lai arī noliedz to devēju.

    Naturālistam tātad varētu būt (un bieži ir) gluži vienalga par homoseksuālismu, pat ja tas ir pretrunā ar pašu Svēto Evolūcijas mācību, jo galvenais arguments ir paša cilvēka viedoklī, kuram nav absolūtas morālas atskaites sistēmas un pēc definīcijas -  nav absolūtas taisnības (patiesības) idejas.

    Viedokļu cīņa, notiek ar uzskatu popularizēšanu un tas vienmēr ies pret kāda cita sabiedrības locekļa uzskatu par pasauli, kā to var redzēt Nacionālās Operas direktora ZigmāraLiepiņa paziņojumā. Ir lieki teikt, ka viņš būtu mazizglītots īpatnis, tumsoņa  vai agresīvs barbars ar viduslaiku uzskatiem, vai pat tāds „dinozaurs” kā Tieslietu ministrs, kurš uzskata, ka 1936. gada likumdošana laulības reģistrācijas sakarā ir pilnīgi pietiekoša un adekvāta (cita starpā, es arī tā dinozauriski uzskatu). Juridiskā regulējuma adekvātums sabiedrības pastāvēšanai  nav mērāms ar tā izdošanas gadu, kā uzskata Ilze Viņķele, savu uzskatu deklarēdama kā faktu, nevis viedokli (ko esmu gatavs uzklausīt, bet ne piekrist). Britu tiesību sistēma tādā gadījumā var iet „atpūsties”.

   Ja mēs paskatāmies no kristīgā pasaules uzskata, jeb,  lai būtu politkorekts pret jūdiem un musulmaņiem – morāli-ētiskā uzskata, tad, lai es netiktu saukts par liekuli (vai pats sevi par tādu neuzskatītu),  man ir jādzīvo saskaņā ar to morālā kodeksa dokumentu, kuru uzskatu un sludinu par autoritāti – Bībeli. Un tur ir skaidri rakstīts, ka homoseksuālisms ir grēks. Tas nav lielāks grēks kā Radītāja negodāšana vai, pastarpināti, laulības pārkāpšana. Pēc Bībeles homoseksuālists negrēko vairāk kā heteroseksuālists, jo galvenais Grēks ir Dieva Radītāja negodāšana, bet pārējie „sīkumi” izriet no šī pirmā. Līdz ar to manu līdzbiedru – kristiešu periodiska bļaušana, ka tas ir lielākais grēks, nav pamatota Bībelē. Šie brāļi savos izteikumos un attieksmē grēko tikpat daudz, kā paši homoseksuālisti. Kā homoseksuālistiem, tā heteroseksuālistiem ir vajadzīgs Glābējs - Kristus. 

    Vai tāpēc man būtu jāpieļauj evolūcijas patoloģijas - homoseksuālisma propoganda skolās? Vai man būtu jāklusē, ja valsts ierēdņi sāk cenzēt viedokļus "labajos" un "sliktajos"? Es joprojām piekrītu Voltēram, bet Luters teica: Mēs nevaram aizliegt putniem lidot, bet mēs varam aizliegt tiem vīt ligzdas uz savām galvām". Es to arī pazemīgi sludinu - neļaujiet vīt ligzdas uz savām galvām. 

Are you „coming out”?

Demokrātija un apdrošināšana

Ir lietas un parādības, kuras pavirši skatoties, nešķiet saistītas. Tomēr, ja to funkcionālais dzinējspēks ir viens un tas pats, tad tās ir pakļautas vienām un tām pašām likumsakarībām. Piemēram, demokrātijai un apdrošināšanai  ir tiešs un nepastarpināts sakars, lai arī sākotnēji tās šķiet tikpat atšķirīgas kā arbūzs  un futbola bumba. Tomēr tās abas darbojas uz vienas un tās pašas degvielas – morāles pareizas izpratnes. Ja apdrošināšanas bizness cieš no viltniekiem un bezgožiem, tad arī demokrātija cieš. Nav iespējams uzvarēt boksa mačā, kurā viens no pretiniekiem cimdā sabēris uzgriežņus. Tas  ir lakmusa tests cilvēku uzskatiem par labs/ļauns un pareizs/nepareizs.  Demokrātija, tāpat kā apdrošināšanas bizness cieš no morāla realtīvisma, jo zagšana netiek saukta par zagšanu un melns tiek aktīvi padarīts par baltu.

Apdrošināšanas biznesa darbības pamatojums ir matemātiska negadījuma riska iespējas aprēķināšana un tā izteikšana naudas izteiksmē. Šī izteiksme tiek sadalīta uz zināmu, brīvprātīgu indivīdu kopu kā apdrošināšanas maksājums. Tas viss darbojas , ja  apdrošinātais nespekulē ar to „aizmirsis”, ka ir apdrošināts t.i. dzīvo un uzvedas tā, itkā nebūtu apdrošināts, jo tikai tad iepriekš aprēķinātie riski ir spēkā.  Ja cilvēks sāk bezatbildīgi dzīvot, ielaižot savā galvā domu „es jau esmu apdrošināts!”, viņš jau sāk zagt no citu cilvēku drošības un degradē visu sistēmu. Pietiek ar 5 % šādi domājošu apdrošināto, lai degradētu sistēmu. Un mēs zinām, ka manis pieminētais, lielā daļā sabiedrības vispār netiek atpazīts kā morāls izkropļojums, bet norma (skat iepriekš – morāles pareiza izpratne). Bieži tam nav pat apzinātas motivācijas. Es pat nerunāju par apdrošināšanas sistēmas krāpšanas gadījumiem, kur viens gudrs nelietis var sagraut veselu apdrošināšanas jomu. Jā, nelieši arī mēdz būt gudri. Starp citu, Nacistiskajā Vācijā izglītoti un inteliģenti virsnieki pa dienu bāza cilvēkus gāzes kamerās, bet vakarā ar kundzēm devās uz klasiskās mūzikas koncertiem (kurš teica, ka kultūra izglābs pasauli?). Atgriežoties pie apdrošināšanas – jebkura amorāla manipulācija ar sistēmu labākajā gadījumā padarīs to neizsakāmi dārgu, sliktākajā gadījumā to iznīcinās. Kad  2004. gadā strādāju Singapūrā, novēroju šādu fenomenu – pie ginekologa kabineta parasti bija ļoti daudz balto sieviešu. Izrādās tās ir austrālietes. Austrālijas sievietes tik naski sūdzēja savus ginekologus tiesā, ka ginekologiem praktizēt vairs nebija ekonomiska pamatojuma – civiltiesiskā apdrošināšana paņēma lielāko daļu ārsta ienākumus. Ginekologi savas prakses slēdza un pameta darbu universitātes klīnikās un devās strādāt uz citām valstīm. Tagad visām austrālietēm bija daudzkārt vairāk jāsamaksā par sistēmas izkropļojumu. Es varētu apgalvot, ka šādas ideālas apdrošināšanas nemaz nepastāv, jo liela daļa godprātīgu ļaužu sedz citu nozagto naudu gan ar bezatbildīgu rīcību („es jau esmu apdrošināts!”), gan ar shēmošanu. To, ka ļaudis, neko ļaunu negribot vai neapzinoties, grauj sistēmu, parāda vēl viens medicīnas nozares piemērs. Pacients uzzinājis, ka uz valsts apmaksātu pakalpojumu jāgaida rindā, jautā „vai es varu apdrošināties?”. Uz ko es parasti atbildu – „pamēģiniet apdrošināt sasistu auto!” Labākajā gadījumā pacienta sejā ir izbrīns, sliktākajā niknums. Nezināšana/ nesapratne/nedomāšana neatbrīvo...nu kā tur bija? No soda, atbildības utt.!

Kāds sakars apdrošināšanai ar demokrātiju? Tiešs! Tāda demokrātija, kādu mums sludina esam, nemaz nepastāv.  Piemēram, uz vēlēšanām nepastāv brīva informācijas aprite, informēta kandidātu izvēle vai pat atbildīga, tuvāk realitātei esošas infomācijas meklēšana. Kapēc lai iznākums būtu citāds?  Tieši tāpat kā apdrošināšana, arī demokrātija nespēj darboties, vidē, kurā ir morāls relatīvisms t.i. nav universālas laba/ļauna izpratnes, bet ir tikai „sava taisnība” vai arī „taisnība ir relatīva”. Pēdējais jau no valodas kā informācijas nesēja principa ir neiespējamība...Vēlāk minēšu dažus piemērus. Bet pirms tam dažas nostādnes par valsts eksistences pamata principiem.

Viens no valsts galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt taisnīgu tiesu visiem, otrs ir savu ārējo robežu (militātā funkcija) un iekšējās kārtības (policejiskā funkcija) nodrošināšana. Sociālā funkcija nav valsts, bet sabiedrības funkcija nepastarpināti t.i. sabiedrībai nevis jāuztic valstij (ierēdņiem, inspekcijām, padomēm) rūpes par pabērniem, bet pašai  jārūpējas. Tā teikt - jākļūst no sociāli atbildīgas valsts par sociāli atbildīgu sabiedrību. Piemēram Gruzija ir sociāli bezatbildīga valsts, bet sociāli atbildīga sabiedrība, jo tur nav bērnunamu, tādu, kā mēs to pazīstam Latvijā. Par šo es šoreiz vairāk nerunāšu.

Demokrātija pēc definīcijas ir valsts pārvaldes sistēma ar ierobežotu varu (limited government). Ja mēs pieņemam, ka cilvēks defoltā ir korumpējams un ļauns, nevis labs (bet viņu nabadziņu sabojā visi apkārtējie, kā māca postmodernisms) tad ierobežota vara ir tieši tāpēc, lai viens kretīns nevarētu uzurpēt varu un pieņemt (patīk/nepatīk) amorālus lēmumus. Ierobežotas varas ideja ir balanss starp likumdevēju, tā realizētāju un tiesu varu. Tikai tāpēc, ka sabiedrībā arvien vairāk iesakņojas ideja, ka cilvēks pamatā ir labs, ka bērniņš nevar darīt ļaunu, ka noziedznieku primāri jāpāraudzina, jādod balss tiesības nevis jāsoda utt, rodas relatīvisma ideoloģija, kas noliedz absolūtas morāles, kā arbitra eksistenci un nogalina demokrātiju, taisnību un pamatotu sodu savos pamatos. Sistēma, kurā mēs pašreiz dzīvojam ir primitīvais fašisms, kas agrāk vai vēlāk novedīs pie vēlmes pēc politiska glābēja baltā zirgā, kurš visu sakārtos. Jā?! Bet pēc kādiem kritērijiem? Tas džeks baltajā zirgā ir tāds pats grēcīgs (ja kož kaulos, lasi ‘nepilnīgs’) cilvēks, kurš bez absolūtas morāles arbitra pieņems lēmumus, kā to dara mazi bērni – gribu/negribu, patīk/nepatīk. Ķēniņš Zālamans tāpēc ir persona, kuru piemin nevis dēļ, tā ka bija bagāts, bet pieņēma lēmumus, balstoties uz morāli, nevis savu tās izpratni.

Ja cilvēks demokrātijā cenšas „izsist” savas tiesības, tad viņam ir jāsaprot, kurš ir tiesību devējs. Ja tā ir valsts, tad šodien tā dod un rīt atņem. Tad tiesības ir laicīgs, nevis pārlaicīgs fenomens. Tad tādas tiesības ir relatīvas un nevajag cepties, ka kāds tās piesmej. Piesmējējam ir savi labi argumenti, kapēc to darīt. Absolūtu tiesību arbitrs ir morāles devējs – Radītājs. Ja iebilstam, tad necepjamies par politiķu muļķībām, tiesu varas impotenci un ceļa policijas krūmos slēpšanos, vai personōgāk – par ārsta kukuļiem, jo, kas tas ir Hipokrāta zvērests, un kas tad ir morāle? Kaut kāds ķīmisku, haotisku reakciju kopums un viss. Arbitra un tiesneša nav.

Demokrātija nav nedz mazākuma vara (lasi minoritāšu), kas uzspiež savas iedomātās vērtības pārējai sabiedrībai. Demokārtija arī nav brutāla vairākuma vara, jo fašisma ideoloģijai tad nebūtu ko pārmest. Demokrātija ir absolūtas morāles pamatprincipu ieviešana sabiedrībā un tās uzraudzība, izmantojot ierobežotas varas institūcijas. Zaudējot absolūtas morāles un ierobežotās varas principu, demokrātija iet un notekti ies bojā. Tāpat kā ies bojā kapitālisms, ja tas nebūs pakļauts godīgiem (pēc absolūtiem, nevis manis izdomātiem) principiem.

Atzīmes skolā ....ir īpašums, jeb īsa pamācība sociālisma ideoloģijā.

Sociālisms un socāldemokrātija ir labi tikai tad, ja pilsonis ir šo sistēmu patērētājs, nevis uzturētājs.  Piemēram, patērētājam  progresīvais ienākuma nodoklis šķiet godīgs, vai arī viņam šķiet, ka Rīgas pašvaldībai maksāt par sabiedrisko transportu sniegputeņa laikā ir „godīgi”. Tādas ”godīguma” sapratnes izpausmes ir uz katra „stūra”, pat likumdošanas aktos.  Zviedrijas pilsonis nebūt nav priecīgs, ka viņam jāuztur vesela arābu ģints, kura tikai vairojas, bet nestrādā. Sociālisms aizmirst, ka pievienoto vērtību rada tikai uzņēmēji un tikai tie, kuri ražo. Arī mēs kā ārsti neradām pievienoto vērtību, mēs tikai nodrošinām, ka cilvēks atgriežas ekonomiski aktīvajā vidē, kurā pievienotā vērtība tiek radīta. Tā teikt - netieši veicinām un uzturam ekonomiku.  „Tev nebūs zagt”, ir viens no veselīgas sabiedrības stūrakmeņiem. To nenodrošina krimināllikums, bet gan mūsu pārliecība, ka tas ir pareizi. Ja tas tiktu realizēts katra indivīda dzīvē, tad mums nevajadzētu slēgt māju un automašīnu durvis. Mums atliek vien iedomāties, kāda varētu būt mūsu sabiedrība. Par nožēlu lielai daļai sabiedrības nepiemīt universāla sapratne par labs/ļauns kritērijiem. Tāpēc mēs esam tik kropla sabiedrība. Relatīvisma teorija vistiešākajā veidā iznīcina vienotu sapratni par labs/ļauns, balts/melns, godīgs/negodīgs. Kas Hiteram bija labi, tas jūdiem slikti, kas Staļinam bija labi, latviešiem bija slikti. Viss relatīvs, tā teikt... Jeb tomēr nē? Ar galējiem piemēriem var spilgtāk un uzskatāmāk izskaidrot lietas būtību. „Pelēkajā zonā” nav vietas nedz sāpēm, nedz priekam, nedz patiesībai, tieši tāpēc noder šis stāsts no kādas ASV augstskolas pasniedzēja mutes par sociālisma  ideju kroplumu.

  Pirms vairākiem gadiem kādas ASV augstskolas sociālo zinību fakultātē notika aptauja par sociālās palīdzības un pabalstu sistēmas lietderību, nepieciešamību un pareizumu (lasi – godīgumu). Kursa laikā lielākā daļa studentu uzstāja, ka progresīvais nodoklis „ir lieliski”, ka  tiem, kuri pelna vairāk ir jāuztur sabiedrības pabērni. Tas esot Valsts uzdevums - iekasēt naudiņu no tiem, kas ražo, pelna, lai atdotu tiem, kuriem vajag. Ar vienu vārdu sakot – zēla un plauka Marksa un Engelsa ideja :”No  katra pēc viņa spējām, un katram pēc viņa vajadzībām”. Un vajadzības, protams, ir lielas! Sevišķi tiem, kas vērtības (pievienotās, nevis mākslas) nerada.  Apetīte aug ēdot, un slinkums - nestrādājot! Studentiem aizmirsās gadu tūkstošiem veca patiesība no Jaunās Derības  2. vēstules Tesaloniķiešiem 3:10 - „Kas nestrādā, tam nebūs ēst!”. Nu lūk – semestra beigās pasniedzējs veica sociālu eksperimentu, studentiem to nenojaušot. Viņš paziņoja:

 „Šī semestra laikā, daudzi no jums ir cītīgi mācījušies un ieguldījuši darbu, dabūjuši teicamas atzīmes. Tomēr mums ir arī liela grupa cilvēku, kuru atzīmes ir nesekmīgas, un viņi nevar tikt pārcelti uz nākošo kursu šo zemo atzīmju dēļ. Tādēļ  es izlēmu, ka tiem, kuriem ir labas atzīmes,  būs jāsolidarizējas ar tiem, kuriem ir sliktas atzīmes t.i. -  jādalās savās sekmēs ar nesekmīgajiem, lai viņi varētu tikt pārcelti nākošajā kursā. Es aprēķināju sekojošo - ja visiem ielikšu vidējo atzīmi, tad kopējā kursa atzīme nemainīsies, bet tie, kas bija nesekmīgi , tiks pārcelti nākošajā kursā!”  

Brēka esot bijusi pamatīga!  Kā tā drīkstot! Tas taču neesot godīgi, un tā tālāk un tā joprojām....Tad skolotājs esot pacēlis roku un teicis: 

„Tā nav godīgi un nekad nebūs godīgi! Cik no Jums tagad uzskata, ka varas uzspiesta solidaritāte ir godīga? Cik no Jums tagad uzskata, ka situācijā, kad kādam kaut kas trūkst, viņam ir TIESĪBAS, pieprasīt no tā, kam kaut kas ir?”. 

Tas bija realitātes triumfs. Balts bija balts un nevis melns un banāns nebija ābols, bet banāns. Sociālisms izčākst tad, kad man tas jāsāk uzturēt. Tas plaukst tad, kad es balsoju, lai citi to uztur, lai citi ziedo savu naudu, bet manu neaiztieciet! Kad darba ņēmēji kļūst par darba devējiem – viņu dziesma mainās, jo jāsāk uz saviem pleciem izbaudīt, ko nozīmē „būt parādā katram, kam ir vajadzības”.

Es netiesāju studentus un jaunību. Kad tad vēl būt ideālistam un vest katru paklupušu alkoholiķi mājās par tēva naudu? Tomēr ir viens teiciens, kas šo atspoguļo gana precīzi – „Ja jaunībā tu neesi  ideālists, tev nav sirds. Ja 40 gados tu neesi reālists, tev nav smadzeņu”. 

Vēl joprojām esat ar mieru piespiedu kārtā dalīties  ar savām atzīmēm? 

Fašisms rullē

Pārpublicēju kādu savu 2 gadu vecu ziņu. Baigi aktuāla fašisma atdzimšanas laikā Ukrianā un Baltijā.

Padomju Krievijas mediji jau sen bļauj par fašisma atdzimšanu Baltijā, un re (!) Austrijā tas arī „atdzimst”, tomēr, lai runātu par fašisma tēmu, mums vispirms ir jādefinē, kas ir fašisms. Ja es teikšu, ka fašisms atdzimst ne tikai Baltijā, bet pat ES un ASV, tad mēs katrs zem tā sapratīsim dažādas lietas. Tas tāpēc, ka sabiedrība rupji jauc fašismu ar nacismu. Tas, ko Zurofs un viņam līdzīgie Krievijas retorikas „meistari” vēlas pārmest Baltijai, ir nacisms II Pasaules Kara (II PK) kontekstā un vienīgi. Kad izmirs II PK dzīvi esošie dalībnieki, tad „izmirs” nacisms Baltijā (pēc Krievijas un Zurofa loģikas). Tomēr jāatzīst, ka gandrīz 100% cilvēku apziņā fašisma vārds saistās ar II PK, kāšu krustu, Hitleru vai daudz retāk Musolīni. Fašismam kā tādam ir tieši tik daudz kopēja ar nacismu, cik kāšu krustam ar Hitlera iztēli (skat. Latviešu tautas ornamentus). Ir daudz teoriju un definīciju, un tās visas vairāk norāda, pret ko fašisms iestājas, nevis, kas fašisms ir, tomēr ir dažas nozīmīgas pamatpazīmes:

• Valsts varas absolūtisms un indivīda dzīves pilna subordinācija (līdzīgi kā sociālismā);
• Valsts un indivīda interešu pilna sapludināšana valsts interesēs; Valsts neierobežota vara (to neierobežo konstitūcija);
• Darvinisma principu pielietošana sabiedrības formēšanā. Stiprākā (pielāgotākā) izdzīvošanas teorija rada pārcilvēka ideoloģiju (bioloģiski – Nīče, sociāli - Ļeņins) ar loģiski sekojošu imperiālismu;
• Elitārisms – valsts sistēma, kuru pārvalda kāda pašpasludināta elite (atceraties multfilmu Madagaskara par pašpasludināto lemuru karali?);
• Ekonomiski fašisms aizstāv korporatīvu valsti, kurā bizness ir nesaraujami saistīts ar valsts interesēm. Precīzāk – fašismā ir ilūzija, ka pastāv privāts īpašums, patiesībā valsts ar to jebkurā brīdī var rīkoties pēc savas patikas (lasi – kopējā labuma interesēs). Fašismā daudzas ekonomiskas un sociālas sfēras it kā pārvalda privātie uzņēmēji, labdarības organizācijas, baznīcas un fondi. Patiesībā tās ir proksi-organizācijas[i].

Vēl sapratni par fašismu varētu paplašināt fakti par to, kas fašisms nav:

• Republikas tipa valsts pārvalde (pārstāvnieciska pārvalde). Pirms Mārtiņa Lutera vairāk kā 1000 gadu jebkura valsts vai baznīcas pārvalde un autoritāte (izņemot Jūdu republiku Samuēla pārvaldes laikā) subordinēta vienai personai – ķeizaram vai pāvestam. Šādas varas pārstāvniecības maiņas iemesli meklējami pašā reformācijā, kam var veltīt atsevišķu rakstu. Fašisms nekad nebūs republikānisks.
• Konstitucionāla vara. Pēc būtības tas norāda uz ierobežotu valsts varu. Gan likuma devējus, gan valdību, gan tiesu varu (kuriem jābūt pilnīgā līdzsvarā) ierobežo konstitūcija jeb Satversme. Fašisms nav konstitūcijas ierobežots.
• Reliģiskās izpausmes brīvība un no tās plūstošās konstitucionālās brīvības uz runu, pulcēšanos utt.
• No valsts ideoloģijas un kontroles neatkarīgas izglītības iespējas (vai Latvijā tas ir brīvi iespējams? Tas pārdomām).
• Kapitālisms. Fašisma ideoloģijā ekonomika, sociālās palīdzība utt. ir cieši kā proksi (governnent-by-proxi) saistīts ar valsti, jo Musolīni teica: „Viss iekš Valsts un nekas ārpus Valsts, nekas pret Valsti”.

Krievija un Zurofs nemaz neapzinās, cik daudz taisnības ir viņu vārdos. Tas tāpēc, ka viņi domā ļoti šaurā kontekstā. Eiropas un ASV demokrātijas pašām nemanot virzās Musolīni postulāta virzienā. Iestājoties par darbu kā vērtību[ii] un neļaujot leģitīmi zagt (vai vismaz norādot uz to), ar šo blogu vēlos darīt zināmu, ka fašisms nemanāmi tuvojas mūsu apziņai arī esošās krīzes kontekstā. Sociālisti nemaz neapzinās, cik tuvu viņu uzskati ir fašistiem šajā jomā, un tāpēc ir lieki lietot klišejas par fašismu vietās, kur tas galīgi neiederas. Vēsture to arī parāda, ka Vācijas nacisti sākotnēji ļoti labprāt sadarbojās ar PSRS komunistiem (skat. Soviet Story). Ja sociālismā viss ir redzami pakļauts valsts kontrolei, tad fašismā ir ilūzija, par privātīpašumu, tiesībām utt., kas tomēr patiesībā ir pilnībā pakļauts valsts kontrolei.

Runājot par leģitīmu zagšanu, ne ASV konstitūcija, ne Latvijas Satversme nedefinē jeb nerunā par valsts sponsorētu labdarību. Šeit nevajag jaukt sociālo atbildību, par ko „bļauj” sociālisti un valsts sponsorētu „labdarību” uz nodokļu maksātāju rēķina. Problēma kārtējo reizi ir nepareizi lietoti uzsvari. Mums tiek potēts, ka tikai tā ir laba valsts, kura ir sociāli atbildīga valsts, ar to domājot sociālo atbildību deleģēšanu valstij. Pareizs ir apgalvojums, ka mums ir jābūt sociāli atbildīgiem, bet MUMS un NEVIS valstij. Noņemot atbildību no mums katra par nabagiem, bāreņiem un likteņa pabērniem, mēs kļūstam par farizejiem (vai sauciet kā gribiet). Es savu artavu esmu nomaksājis, lai Valsts rūpējas! Mēs paši stimulējam fašisma attīstību vēsturiskās demokrātijās. Es atkārtošos, bet tomēr – ja valsts pilsoņi PAŠI nav sociāli atbildīgi, tad tādai valstij nav tiesības pastāvēt zemes virsū! Ar sociālo atbildību es domāju katra pilsoņa personīgu palīdzību savam tuvākajam krīzes un nelaimes brīdī, nevis slinkuma un zagšanas ieraduma stimulēšanu. Kā sauc bezdarbnieka, kurš strādājis bez nodokļiem, rīcību, kad viņš dodas pie valsts, lai saņemtu kādu palīdzību situācijā, kurā viņam morāli nav nekādu tiesību tur doties? To sauc par zagšanu. To stimulē valsts (jo vispār pieļauj šādu nodokļu maksātāju naudas izmantošanu) un pats bezdarbnieks, ejot un prasot manis un tevis nomaksātos nodokļus, zagšanā piedalās līdzvērtīgi. Kāpēc bezdarbnieks neiet un neprasa savam līdzpilsonim palīdzību (kas nebūtu zagšana)? Tāpēc, ka sen mirušas ir šādas tradīcijas, un līdzpilsonim, pat ja viņam ir līdzekļi ko dot, ir gaužām vienalga. Patiesībā Naturālistu un Humānistu sabiedrībā nav patiesa pamata kādam palīdzēt, izņemot savstarpēji izdevīgās situācijas.

Ir neprātīgi domāt, ka valstī, kuras aparāts ir „sociāli atbildīgs”, arī tās pilsoņi automātiski ir sociāli atbildīgi. Sociāli „bezatbildīgai” valstij (Valsts, kura neuzņemas sociālās funkcijas) ar sociāli atbildīgiem pilsoņiem ir iespējas izdzīvot jebkuru krīzi. Patiesībā TV akcijas ar naudas vākšanu, paldies Dievam, ir kāda atbalss no tā, kā tam patiesībā būtu jābūt. Tas nav Valsts uzdevums un nekad nebūs. Ja mēs to deleģējam valstij, mēs virzāmies sabiedrības morāla un sociāla (vēlreiz – katra pilsoņa tiešas, nevis deleģētas atbildības kontekstā) sabrukuma virzienā. Tāda valsts beidz autoritāri.

Fašistiskā governnent-by-proxi tipiska pazīme ir nodokļu maksātāju līdzekļu piešķiršana bezpeļņas un sabiedriskajām organizācijām, biedrībām, reliģiskajām un „cilvēktiesību” (jo cilvēktiesības definē tā, kā to vēlas valsts) organizācijām. Valsts ne tikai piešķir šos līdzekļus protekcijā esošajām organizācijām, bet arī ietekmē šo organizāciju politiskos uzskatus. Tās organizācijas, kuras neatbilst valsts politiskās elites uzskatiem, var mūžīgi sapņot par kāda finansējuma piešķiršanu. Ir valsts „atzītās un neatzītās” organizācijas, jo ir kāds, kurš ir vienlīdzīgāks par citiem (Orvels).

Vēl šajā grupā ir Valsts komercsabiedrības. Valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību (jo Satversme to nedeleģē), tādējādi kropļojot tirgu, un kā sekas ir augsts favorītisma (arī korupcijas) risks. Tie visi ir fašisma iedīgļi, jo valsts sāk funkcionēt pēc governnent-by-proxi principa: Viss iekš Valsts un nekas ārpus Valsts. Tam seko valsts varas absolūtisms, eltārisms un .... visbeidzot fašisms. Ļoti tipisks piemērs ir Venecuēla, kurā fašisms ir pilnbriedā (pēc lielākās daļas definīciju) un visi domā, ka Čavess ir tikai „padumjš” sociālistu ideologs (uz šo brīdi 08.05.2014, jau miris). Kam ir laiks, papētiet ASV prezidenta Obama runas (piemēram par veselības aprūpes reformu ASV). Būsiet pārsteigti par līdzību. Ugo Čavess ir viens no skaļākajiem bļāvējiem, ka ”kapitālisms” ir bankrotējis. Nevis kapitālisms ir bankrotējis, bet uzņēmējdarbības morāle. Jājautā, kāpēc uzņēmējdarbības morāle ir bankrotējusi? Skat. iepriekšējo blogu „Par cilvēktiesībām turpinot...”. Nodeldēta, bet bieži aizmirsta patiesība ir tā, ka nevis beisbola nūja nosaka, ko ar to darīt, bet tās lietotāja morāle. Ar to var spēlēt spēli, ar to var ielauzt savam tuvākajam galvas kausu. Nūja vainīga? Kapitālisms vainīgs?

Skaidrs, ka kapitālismā un liberālo brīvību politiskā sistēmā valsts nespēj un nespēs parūpēties par visām sociālajām vajadzībām. Vienmēr bija un būs nabagi un bagāti, muļķi un gudri utt. Iestāšanās pret nodokļu maksātāju naudas „izbazarēšanu” visu sociālo vajadzību apmierināšanai nav fašisms (kā daži postulē). Tie , kas postulē savu vēlmi tam, lai valsts par VISIEM sociāli parūpētos, ir divas izvēles, vai nu iestāties par fašismu, vai sociālismu. Latviešiem ir pazīstams gan viens, gan otrs. Varbūt ir laiks izvēlēties?

Pseidozinātnes triumfs

Gribu padalīties par nesenu domu apmaiņu ar kādu cienījamu fizikas doktoru Vjačeslavu Kašcejevu sakarā TVnetā atrodamo rakstu: „Stīvena Hokinga Grāmata: Dievs nav nepieciešams, lai izskaidrotuvisuma rašanos”. Tur arī ieraudzīju Latvijas Dr.phys. Vjačeslava Kaščejeva atsauci. Tā bija sekojoša:  

Stīvena Hokinga un Leonarda Mlodinova «Diženais plāns» ved lasītāju plašā un fascinējošā ekskursijā pa modernās fizikas pasauli. Fizikas centrālās idejas – sākot ar to, kas ir dabas likumi, un beidzot ar kvantu kosmoloģijas modeļiem – ir pasniegtas saprotamā veidā ar sadzīves humoru un vēsturiskām anekdotēm. Bagāta un izaicinoša lasāmviela intelektuāli drosmīgiem lasītājiem.

Grāmatā vēl  ir sastopams absolūti nepierādīts, pseidozinātnisks apgalvojums: „Mūsu Visums ir tikai viens no daudziem visumiem, kas rodas no nekā". Man, cilvēkam ar PhD grādu, rodas jautājums. Vai tas ir zinātnisks apgalvojums? Kādi tad ir zinātnes kritēriji? Pagaidām gan nav pierādīts, ka ir daudz visumu. Tā ir tikai teorija. Teorijas ir diskutējamas, bet apgalvojumi nē. Tas ir tāpat, kā ticēt ziemassvētku vecītim. Vai nu tā ir kārtējā teorija, kam ar zinātni nav nekāda sakara, vai nu arī mans iegūtais PhD ir mēslainē izmetams. Tas ir iepriekšpieņēmums, un iepriekšpieņēmumi ir filozofijas, nevis fizikas joma. Ja fizikas argumenti nav fakti, bet iepriekšpieņēmumi, tad mūsdienu zinātne, fakti un manā jomā „uz pierādījumiem balstīta prakse” kļūst par atavismu nepierādīto teoriju haosā. Jūs taču grāmatu lasījāt? Izlasiet grāmatu un, katru reizi nodaļu pabeidzot, pajautājiet: vai tas ir pierādīts, vai tomēr tas ir Žila Verna romāna vērts apgalvojums. Esiet godīgi pret savu apziņu un kritiski pret cilvēku (lai cik viņi liktos gudri) apgalvojumiem.

Biju patīkami pārsteigts par Kaščejeva kunga "papildus" komentāru Twitterī: http://tl.gd/n_1rsnffi 

Hokinga "Diženo plānu" tiešām iesaku. Tikai brīdinu: autoru ambīcijas ir diženas, un viņu drosmīgie vispārinājumi, lasītājam nemanot, vietām pārlec no eksperimentāli pierādītas un vispārpieņemtas fizikas uz daudz vājākām hipotēzēm par kosmoloģiju un stīgu teoriju līdz pat spekulācijām par realitātes raksturu un Dieva (ne)esamību.)

Pievērsiet uzmanību, ka mediji publicē tikai daļu no Doktora viedokļa. Uzdosim jautājumu - kāpēc? Bez nevajadzīgām teorijām prakse parāda TVNET un citu mediju iepriekšpieņēmuma nostāju, kam nav nekāda sakara ar patiesību vai loģiku. Mūsdienu populārzinātniskā viedokļa paudēji ir morāli bankrotējuši, jo zinātnes vienīgais pieļaujamais iepriekšpieņēmums ir tas, ka pasaule ir izzināma un sistemātiska. Bez šī iepriekšpieņēmuma zinātne  nevar pastāvēt. Jebkurš cits iepriekšpieņēmums ir rupjš zinātnes pamatpostulātu pārkāpums. Minēšu tikai trīs galvenos postulātus. Pirmkārt, atkārtojamība (fakts ir tas, kurš ir atkārtojams un laika ziņā novērojams). Otrkārt,  fizikas likumu nemainība laikā un telpā. Attiecībā uz otro postulātu esmu dzirdējis citus viedokļus, diemžēl bez argumentācijas. Līdz ar to esmu pārsteigts par fundamentālās fizikas apgalvojumu apšaubīšanu. Patoloģiskiem skeptiķiem fakti nav fakti tieši nepareizu iepriekšpieņēmumu dēļ. Iepriekšpieņēmumi, kas nav balstīti uz faktiem, norāda uz zinātnisko tumsonību. Tā bija raksturīga viduslaikos. Treškārt, zinātnisks skepticisms. Citiem vārdiem: analizējot zinātnes faktus, ir aizliegts izmantot iepriekšpieņēmumus, izņemot vienīgo pieminēto - pasaule ir sistemātiska un izzināma. Hopkins šo pamatpostulātu rupji pārkāpj. Šo zinātniskā pasaules uzskata pamatprincipu vēl sauc par „faktu nereliģisku interpretāciju”. Hopkins faktus interpretē reliģiski, jeb izmantojot nezinātniskus iepriekšpieņēmumus, kā viduslaikos. Bēga no vilka, nonāca pie lāča. Kāpēc tieši šis pēdējais postulāts ir vienīgais, kuru zinātne atzīst? Atbildēt uz šo var vienīgi filozofija, kas ir zinātnes māte. Par to atsevišķā blogā.