Atzīmes skolā ....ir īpašums, jeb īsa pamācība sociālisma ideoloģijā.

Sociālisms un socāldemokrātija ir labi tikai tad, ja pilsonis ir šo sistēmu patērētājs, nevis uzturētājs.  Piemēram, patērētājam  progresīvais ienākuma nodoklis šķiet godīgs, vai arī viņam šķiet, ka Rīgas pašvaldībai maksāt par sabiedrisko transportu sniegputeņa laikā ir „godīgi”. Tādas ”godīguma” sapratnes izpausmes ir uz katra „stūra”, pat likumdošanas aktos.  Zviedrijas pilsonis nebūt nav priecīgs, ka viņam jāuztur vesela arābu ģints, kura tikai vairojas, bet nestrādā. Sociālisms aizmirst, ka pievienoto vērtību rada tikai uzņēmēji un tikai tie, kuri ražo. Arī mēs kā ārsti neradām pievienoto vērtību, mēs tikai nodrošinām, ka cilvēks atgriežas ekonomiski aktīvajā vidē, kurā pievienotā vērtība tiek radīta. Tā teikt - netieši veicinām un uzturam ekonomiku.  „Tev nebūs zagt”, ir viens no veselīgas sabiedrības stūrakmeņiem. To nenodrošina krimināllikums, bet gan mūsu pārliecība, ka tas ir pareizi. Ja tas tiktu realizēts katra indivīda dzīvē, tad mums nevajadzētu slēgt māju un automašīnu durvis. Mums atliek vien iedomāties, kāda varētu būt mūsu sabiedrība. Par nožēlu lielai daļai sabiedrības nepiemīt universāla sapratne par labs/ļauns kritērijiem. Tāpēc mēs esam tik kropla sabiedrība. Relatīvisma teorija vistiešākajā veidā iznīcina vienotu sapratni par labs/ļauns, balts/melns, godīgs/negodīgs. Kas Hiteram bija labi, tas jūdiem slikti, kas Staļinam bija labi, latviešiem bija slikti. Viss relatīvs, tā teikt... Jeb tomēr nē? Ar galējiem piemēriem var spilgtāk un uzskatāmāk izskaidrot lietas būtību. „Pelēkajā zonā” nav vietas nedz sāpēm, nedz priekam, nedz patiesībai, tieši tāpēc noder šis stāsts no kādas ASV augstskolas pasniedzēja mutes par sociālisma  ideju kroplumu.

  Pirms vairākiem gadiem kādas ASV augstskolas sociālo zinību fakultātē notika aptauja par sociālās palīdzības un pabalstu sistēmas lietderību, nepieciešamību un pareizumu (lasi – godīgumu). Kursa laikā lielākā daļa studentu uzstāja, ka progresīvais nodoklis „ir lieliski”, ka  tiem, kuri pelna vairāk ir jāuztur sabiedrības pabērni. Tas esot Valsts uzdevums - iekasēt naudiņu no tiem, kas ražo, pelna, lai atdotu tiem, kuriem vajag. Ar vienu vārdu sakot – zēla un plauka Marksa un Engelsa ideja :”No  katra pēc viņa spējām, un katram pēc viņa vajadzībām”. Un vajadzības, protams, ir lielas! Sevišķi tiem, kas vērtības (pievienotās, nevis mākslas) nerada.  Apetīte aug ēdot, un slinkums - nestrādājot! Studentiem aizmirsās gadu tūkstošiem veca patiesība no Jaunās Derības  2. vēstules Tesaloniķiešiem 3:10 - „Kas nestrādā, tam nebūs ēst!”. Nu lūk – semestra beigās pasniedzējs veica sociālu eksperimentu, studentiem to nenojaušot. Viņš paziņoja:

 „Šī semestra laikā, daudzi no jums ir cītīgi mācījušies un ieguldījuši darbu, dabūjuši teicamas atzīmes. Tomēr mums ir arī liela grupa cilvēku, kuru atzīmes ir nesekmīgas, un viņi nevar tikt pārcelti uz nākošo kursu šo zemo atzīmju dēļ. Tādēļ  es izlēmu, ka tiem, kuriem ir labas atzīmes,  būs jāsolidarizējas ar tiem, kuriem ir sliktas atzīmes t.i. -  jādalās savās sekmēs ar nesekmīgajiem, lai viņi varētu tikt pārcelti nākošajā kursā. Es aprēķināju sekojošo - ja visiem ielikšu vidējo atzīmi, tad kopējā kursa atzīme nemainīsies, bet tie, kas bija nesekmīgi , tiks pārcelti nākošajā kursā!”  

Brēka esot bijusi pamatīga!  Kā tā drīkstot! Tas taču neesot godīgi, un tā tālāk un tā joprojām....Tad skolotājs esot pacēlis roku un teicis: 

„Tā nav godīgi un nekad nebūs godīgi! Cik no Jums tagad uzskata, ka varas uzspiesta solidaritāte ir godīga? Cik no Jums tagad uzskata, ka situācijā, kad kādam kaut kas trūkst, viņam ir TIESĪBAS, pieprasīt no tā, kam kaut kas ir?”. 

Tas bija realitātes triumfs. Balts bija balts un nevis melns un banāns nebija ābols, bet banāns. Sociālisms izčākst tad, kad man tas jāsāk uzturēt. Tas plaukst tad, kad es balsoju, lai citi to uztur, lai citi ziedo savu naudu, bet manu neaiztieciet! Kad darba ņēmēji kļūst par darba devējiem – viņu dziesma mainās, jo jāsāk uz saviem pleciem izbaudīt, ko nozīmē „būt parādā katram, kam ir vajadzības”.

Es netiesāju studentus un jaunību. Kad tad vēl būt ideālistam un vest katru paklupušu alkoholiķi mājās par tēva naudu? Tomēr ir viens teiciens, kas šo atspoguļo gana precīzi – „Ja jaunībā tu neesi  ideālists, tev nav sirds. Ja 40 gados tu neesi reālists, tev nav smadzeņu”. 

Vēl joprojām esat ar mieru piespiedu kārtā dalīties  ar savām atzīmēm?