Demokrātija un apdrošināšana

Ir lietas un parādības, kuras pavirši skatoties, nešķiet saistītas. Tomēr, ja to funkcionālais dzinējspēks ir viens un tas pats, tad tās ir pakļautas vienām un tām pašām likumsakarībām. Piemēram, demokrātijai un apdrošināšanai  ir tiešs un nepastarpināts sakars, lai arī sākotnēji tās šķiet tikpat atšķirīgas kā arbūzs  un futbola bumba. Tomēr tās abas darbojas uz vienas un tās pašas degvielas – morāles pareizas izpratnes. Ja apdrošināšanas bizness cieš no viltniekiem un bezgožiem, tad arī demokrātija cieš. Nav iespējams uzvarēt boksa mačā, kurā viens no pretiniekiem cimdā sabēris uzgriežņus. Tas  ir lakmusa tests cilvēku uzskatiem par labs/ļauns un pareizs/nepareizs.  Demokrātija, tāpat kā apdrošināšanas bizness cieš no morāla realtīvisma, jo zagšana netiek saukta par zagšanu un melns tiek aktīvi padarīts par baltu.

Apdrošināšanas biznesa darbības pamatojums ir matemātiska negadījuma riska iespējas aprēķināšana un tā izteikšana naudas izteiksmē. Šī izteiksme tiek sadalīta uz zināmu, brīvprātīgu indivīdu kopu kā apdrošināšanas maksājums. Tas viss darbojas , ja  apdrošinātais nespekulē ar to „aizmirsis”, ka ir apdrošināts t.i. dzīvo un uzvedas tā, itkā nebūtu apdrošināts, jo tikai tad iepriekš aprēķinātie riski ir spēkā.  Ja cilvēks sāk bezatbildīgi dzīvot, ielaižot savā galvā domu „es jau esmu apdrošināts!”, viņš jau sāk zagt no citu cilvēku drošības un degradē visu sistēmu. Pietiek ar 5 % šādi domājošu apdrošināto, lai degradētu sistēmu. Un mēs zinām, ka manis pieminētais, lielā daļā sabiedrības vispār netiek atpazīts kā morāls izkropļojums, bet norma (skat iepriekš – morāles pareiza izpratne). Bieži tam nav pat apzinātas motivācijas. Es pat nerunāju par apdrošināšanas sistēmas krāpšanas gadījumiem, kur viens gudrs nelietis var sagraut veselu apdrošināšanas jomu. Jā, nelieši arī mēdz būt gudri. Starp citu, Nacistiskajā Vācijā izglītoti un inteliģenti virsnieki pa dienu bāza cilvēkus gāzes kamerās, bet vakarā ar kundzēm devās uz klasiskās mūzikas koncertiem (kurš teica, ka kultūra izglābs pasauli?). Atgriežoties pie apdrošināšanas – jebkura amorāla manipulācija ar sistēmu labākajā gadījumā padarīs to neizsakāmi dārgu, sliktākajā gadījumā to iznīcinās. Kad  2004. gadā strādāju Singapūrā, novēroju šādu fenomenu – pie ginekologa kabineta parasti bija ļoti daudz balto sieviešu. Izrādās tās ir austrālietes. Austrālijas sievietes tik naski sūdzēja savus ginekologus tiesā, ka ginekologiem praktizēt vairs nebija ekonomiska pamatojuma – civiltiesiskā apdrošināšana paņēma lielāko daļu ārsta ienākumus. Ginekologi savas prakses slēdza un pameta darbu universitātes klīnikās un devās strādāt uz citām valstīm. Tagad visām austrālietēm bija daudzkārt vairāk jāsamaksā par sistēmas izkropļojumu. Es varētu apgalvot, ka šādas ideālas apdrošināšanas nemaz nepastāv, jo liela daļa godprātīgu ļaužu sedz citu nozagto naudu gan ar bezatbildīgu rīcību („es jau esmu apdrošināts!”), gan ar shēmošanu. To, ka ļaudis, neko ļaunu negribot vai neapzinoties, grauj sistēmu, parāda vēl viens medicīnas nozares piemērs. Pacients uzzinājis, ka uz valsts apmaksātu pakalpojumu jāgaida rindā, jautā „vai es varu apdrošināties?”. Uz ko es parasti atbildu – „pamēģiniet apdrošināt sasistu auto!” Labākajā gadījumā pacienta sejā ir izbrīns, sliktākajā niknums. Nezināšana/ nesapratne/nedomāšana neatbrīvo...nu kā tur bija? No soda, atbildības utt.!

Kāds sakars apdrošināšanai ar demokrātiju? Tiešs! Tāda demokrātija, kādu mums sludina esam, nemaz nepastāv.  Piemēram, uz vēlēšanām nepastāv brīva informācijas aprite, informēta kandidātu izvēle vai pat atbildīga, tuvāk realitātei esošas infomācijas meklēšana. Kapēc lai iznākums būtu citāds?  Tieši tāpat kā apdrošināšana, arī demokrātija nespēj darboties, vidē, kurā ir morāls relatīvisms t.i. nav universālas laba/ļauna izpratnes, bet ir tikai „sava taisnība” vai arī „taisnība ir relatīva”. Pēdējais jau no valodas kā informācijas nesēja principa ir neiespējamība...Vēlāk minēšu dažus piemērus. Bet pirms tam dažas nostādnes par valsts eksistences pamata principiem.

Viens no valsts galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt taisnīgu tiesu visiem, otrs ir savu ārējo robežu (militātā funkcija) un iekšējās kārtības (policejiskā funkcija) nodrošināšana. Sociālā funkcija nav valsts, bet sabiedrības funkcija nepastarpināti t.i. sabiedrībai nevis jāuztic valstij (ierēdņiem, inspekcijām, padomēm) rūpes par pabērniem, bet pašai  jārūpējas. Tā teikt - jākļūst no sociāli atbildīgas valsts par sociāli atbildīgu sabiedrību. Piemēram Gruzija ir sociāli bezatbildīga valsts, bet sociāli atbildīga sabiedrība, jo tur nav bērnunamu, tādu, kā mēs to pazīstam Latvijā. Par šo es šoreiz vairāk nerunāšu.

Demokrātija pēc definīcijas ir valsts pārvaldes sistēma ar ierobežotu varu (limited government). Ja mēs pieņemam, ka cilvēks defoltā ir korumpējams un ļauns, nevis labs (bet viņu nabadziņu sabojā visi apkārtējie, kā māca postmodernisms) tad ierobežota vara ir tieši tāpēc, lai viens kretīns nevarētu uzurpēt varu un pieņemt (patīk/nepatīk) amorālus lēmumus. Ierobežotas varas ideja ir balanss starp likumdevēju, tā realizētāju un tiesu varu. Tikai tāpēc, ka sabiedrībā arvien vairāk iesakņojas ideja, ka cilvēks pamatā ir labs, ka bērniņš nevar darīt ļaunu, ka noziedznieku primāri jāpāraudzina, jādod balss tiesības nevis jāsoda utt, rodas relatīvisma ideoloģija, kas noliedz absolūtas morāles, kā arbitra eksistenci un nogalina demokrātiju, taisnību un pamatotu sodu savos pamatos. Sistēma, kurā mēs pašreiz dzīvojam ir primitīvais fašisms, kas agrāk vai vēlāk novedīs pie vēlmes pēc politiska glābēja baltā zirgā, kurš visu sakārtos. Jā?! Bet pēc kādiem kritērijiem? Tas džeks baltajā zirgā ir tāds pats grēcīgs (ja kož kaulos, lasi ‘nepilnīgs’) cilvēks, kurš bez absolūtas morāles arbitra pieņems lēmumus, kā to dara mazi bērni – gribu/negribu, patīk/nepatīk. Ķēniņš Zālamans tāpēc ir persona, kuru piemin nevis dēļ, tā ka bija bagāts, bet pieņēma lēmumus, balstoties uz morāli, nevis savu tās izpratni.

Ja cilvēks demokrātijā cenšas „izsist” savas tiesības, tad viņam ir jāsaprot, kurš ir tiesību devējs. Ja tā ir valsts, tad šodien tā dod un rīt atņem. Tad tiesības ir laicīgs, nevis pārlaicīgs fenomens. Tad tādas tiesības ir relatīvas un nevajag cepties, ka kāds tās piesmej. Piesmējējam ir savi labi argumenti, kapēc to darīt. Absolūtu tiesību arbitrs ir morāles devējs – Radītājs. Ja iebilstam, tad necepjamies par politiķu muļķībām, tiesu varas impotenci un ceļa policijas krūmos slēpšanos, vai personōgāk – par ārsta kukuļiem, jo, kas tas ir Hipokrāta zvērests, un kas tad ir morāle? Kaut kāds ķīmisku, haotisku reakciju kopums un viss. Arbitra un tiesneša nav.

Demokrātija nav nedz mazākuma vara (lasi minoritāšu), kas uzspiež savas iedomātās vērtības pārējai sabiedrībai. Demokārtija arī nav brutāla vairākuma vara, jo fašisma ideoloģijai tad nebūtu ko pārmest. Demokrātija ir absolūtas morāles pamatprincipu ieviešana sabiedrībā un tās uzraudzība, izmantojot ierobežotas varas institūcijas. Zaudējot absolūtas morāles un ierobežotās varas principu, demokrātija iet un notekti ies bojā. Tāpat kā ies bojā kapitālisms, ja tas nebūs pakļauts godīgiem (pēc absolūtiem, nevis manis izdomātiem) principiem.