Pseidozinātnes triumfs

Gribu padalīties par nesenu domu apmaiņu ar kādu cienījamu fizikas doktoru Vjačeslavu Kašcejevu sakarā TVnetā atrodamo rakstu: „Stīvena Hokinga Grāmata: Dievs nav nepieciešams, lai izskaidrotuvisuma rašanos”. Tur arī ieraudzīju Latvijas Dr.phys. Vjačeslava Kaščejeva atsauci. Tā bija sekojoša:  

Stīvena Hokinga un Leonarda Mlodinova «Diženais plāns» ved lasītāju plašā un fascinējošā ekskursijā pa modernās fizikas pasauli. Fizikas centrālās idejas – sākot ar to, kas ir dabas likumi, un beidzot ar kvantu kosmoloģijas modeļiem – ir pasniegtas saprotamā veidā ar sadzīves humoru un vēsturiskām anekdotēm. Bagāta un izaicinoša lasāmviela intelektuāli drosmīgiem lasītājiem.

Grāmatā vēl  ir sastopams absolūti nepierādīts, pseidozinātnisks apgalvojums: „Mūsu Visums ir tikai viens no daudziem visumiem, kas rodas no nekā". Man, cilvēkam ar PhD grādu, rodas jautājums. Vai tas ir zinātnisks apgalvojums? Kādi tad ir zinātnes kritēriji? Pagaidām gan nav pierādīts, ka ir daudz visumu. Tā ir tikai teorija. Teorijas ir diskutējamas, bet apgalvojumi nē. Tas ir tāpat, kā ticēt ziemassvētku vecītim. Vai nu tā ir kārtējā teorija, kam ar zinātni nav nekāda sakara, vai nu arī mans iegūtais PhD ir mēslainē izmetams. Tas ir iepriekšpieņēmums, un iepriekšpieņēmumi ir filozofijas, nevis fizikas joma. Ja fizikas argumenti nav fakti, bet iepriekšpieņēmumi, tad mūsdienu zinātne, fakti un manā jomā „uz pierādījumiem balstīta prakse” kļūst par atavismu nepierādīto teoriju haosā. Jūs taču grāmatu lasījāt? Izlasiet grāmatu un, katru reizi nodaļu pabeidzot, pajautājiet: vai tas ir pierādīts, vai tomēr tas ir Žila Verna romāna vērts apgalvojums. Esiet godīgi pret savu apziņu un kritiski pret cilvēku (lai cik viņi liktos gudri) apgalvojumiem.

Biju patīkami pārsteigts par Kaščejeva kunga "papildus" komentāru Twitterī: http://tl.gd/n_1rsnffi 

Hokinga "Diženo plānu" tiešām iesaku. Tikai brīdinu: autoru ambīcijas ir diženas, un viņu drosmīgie vispārinājumi, lasītājam nemanot, vietām pārlec no eksperimentāli pierādītas un vispārpieņemtas fizikas uz daudz vājākām hipotēzēm par kosmoloģiju un stīgu teoriju līdz pat spekulācijām par realitātes raksturu un Dieva (ne)esamību.)

Pievērsiet uzmanību, ka mediji publicē tikai daļu no Doktora viedokļa. Uzdosim jautājumu - kāpēc? Bez nevajadzīgām teorijām prakse parāda TVNET un citu mediju iepriekšpieņēmuma nostāju, kam nav nekāda sakara ar patiesību vai loģiku. Mūsdienu populārzinātniskā viedokļa paudēji ir morāli bankrotējuši, jo zinātnes vienīgais pieļaujamais iepriekšpieņēmums ir tas, ka pasaule ir izzināma un sistemātiska. Bez šī iepriekšpieņēmuma zinātne  nevar pastāvēt. Jebkurš cits iepriekšpieņēmums ir rupjš zinātnes pamatpostulātu pārkāpums. Minēšu tikai trīs galvenos postulātus. Pirmkārt, atkārtojamība (fakts ir tas, kurš ir atkārtojams un laika ziņā novērojams). Otrkārt,  fizikas likumu nemainība laikā un telpā. Attiecībā uz otro postulātu esmu dzirdējis citus viedokļus, diemžēl bez argumentācijas. Līdz ar to esmu pārsteigts par fundamentālās fizikas apgalvojumu apšaubīšanu. Patoloģiskiem skeptiķiem fakti nav fakti tieši nepareizu iepriekšpieņēmumu dēļ. Iepriekšpieņēmumi, kas nav balstīti uz faktiem, norāda uz zinātnisko tumsonību. Tā bija raksturīga viduslaikos. Treškārt, zinātnisks skepticisms. Citiem vārdiem: analizējot zinātnes faktus, ir aizliegts izmantot iepriekšpieņēmumus, izņemot vienīgo pieminēto - pasaule ir sistemātiska un izzināma. Hopkins šo pamatpostulātu rupji pārkāpj. Šo zinātniskā pasaules uzskata pamatprincipu vēl sauc par „faktu nereliģisku interpretāciju”. Hopkins faktus interpretē reliģiski, jeb izmantojot nezinātniskus iepriekšpieņēmumus, kā viduslaikos. Bēga no vilka, nonāca pie lāča. Kāpēc tieši šis pēdējais postulāts ir vienīgais, kuru zinātne atzīst? Atbildēt uz šo var vienīgi filozofija, kas ir zinātnes māte. Par to atsevišķā blogā.

Tauta un Valsts kā taisnības arbitrs.

Mediju telpa ir pilna ar  cilvēka bļāvieniem pēc taisnības - arī pēc taisnīgas nāves (un pēcnāves). Tomēr šie kliedzieni  pēc vainīgā atrašanas ir nepilnīgs bērna raudulīgs šļupsts, ja mēs neprasām eksistenciālu "kāpēc?’’, un nav svarīgi, vai nogāžas Concorde ar 300 pasažieriem, vai griezti Maksimai, vai vientuļš auto ar pasažieriem klusi mirst kādā ceļa pagrieziena grāvī. Ja esam materiālisti, tad jautājumu „kāpēc?” vispār nevar uzdot, jo sorry (!)- gadījuma rakstura bioķīmiskos notikumos nemeklē jēgu,  arī cilvēces izcelsmē un tās izdomātajā morālē. Tomēr mēs visi INTUĪTĪVI jūtam, ka tas, kas ir noticis nav labi, tas nav taisnīgi! (lol, Taisnība, bez tās definētāja?) Nav jābūt ar  Doktora grādu filozofijā, lai saprastu, ka tā ir pretruna. Diemžēl, tikai un TIKAI nelaimes liek cilvēkam domāt par to, kas nosaka viņa vērtību. Ja nav Radītāja, tad vērtību nosaka pats cilvēks, jo nav nedz laba, nedz ļauna jēdzienu absolūtais arbitrs. Tā nav filozofija , teoloģija (pat ne kristietība), bet loģika. Hitleram bija sava konkrēta vērtību sistēma. Viņam bija arī sava ļaunuma definīcija – žīdi! Tomēr viņa režīmu tiesāja. Uz kā balstoties? Uz citas sociālas humanoīdu grupas bioķīmiska gadījumu procesa  izstrādātu likumu? Pat nopietni, domājoši ateisti, piemēram, Stīvens Veinbergs (bija publicēts Rīgas Laikā) uzstāj, ka savs pasaules uzskats ir jāizdzīvo dzīvē. Tāpat kā ticīgajiem. Citādi to saucam par liekulību (vismaz pēc absolūtas morāles definīcijas).  Ja nav absolūtas taisnības, tad nav! Punkts! Lasiet Nīči! Tur ir milzīgs, PUNKTS. Tāpat nav mīlestības nedz uz tēvzemi , nedz uz sievu un bērniem,  viss ir relatīvs un ir tikai bioķīmija bez arbitra (absolūtas atskaites autoritātes). Tad jau nav arī jāuztraucas, ka neviens neinteresējas par vīru un tēvu, kas mirst uz ceļa apgāztā auto, ka Valdība vainīga visās nelaimēs. Nav jāuztraucas, ka politiķi taisa šovu ar sērīgām sejām, jo tas ir tikai sociāls protokols, kurš ir pieņemts un jāatstrādā. Tas nav nedz labi, nedz slikti. Tas mums var nepatikt, bet mūsu pašu definētais jēdziens „nepatīk” beigsies ar mūsu nāvi!  Varbūt tagad laiks visiem kopā uzdziedāt:  Imagine there's no heaven / It's easy if you try ... BET, ja ir Radītājs, tad mēs varam meklēt jēgu gan dzīvei, gan nāvei.

 Mēs ar prieku varam apzināties, ka ne jau valsts vai cilvēks definē, kas ir labs un ļauns. Līdz ar to mīlestība un naids nav psiho-sociāli sabiedrības evolūcijas jēdzieni, bet kaut kas, par ko cilvēki ir gatavi atdot savas dzīvības brīvprātīgi. Tā tapa 1919. gada Latvija! Ja „evolucionējusī humanoīdu grupa” tomēr uzņemas godpilno pienākumu definēt labo un ļauno, tad disidenti bija evolūcijas atavisms un Latvijas neatkarība nebija „vēsturiskā taisnīguma uzvara” . Tomēr beidzoties valstij un cilvēkam, viņu radītie jēdzieni un likumdošana  beidzas (PSRS, nac. Vācija). Tie nebeidzas, ja savu ciešanu, sāpju, izmisuma, taisnības, netaisnības, mīlestības, naida definīcijas atstājam tā ziņā, kas šiem jēdzieniem piešķir patiesu jēgu. 

Zudusī paaudze

     Izlasot šo eseju,  (tā to droši vien jāsauc; kaut arī risinājums netiek piedāvāts), mani nepamet sajūta, ka  šīs valsts un Eiropas sociālās problēmas tiek krautas uz to pleciem, kuri vēl kaukto dara. (http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/454164-musdienu_jauniesi_bezdarbnieki_ka_zudusi_paaudze_ta_dramatiski_aug_ari_latvija)

     Šis jautājums tiek risināts ar „sociāli atbildīgu” jautājumu uzdošanu tiem, kuri savu sociālo atbildību kompetences robežās jau realizējuši pēc Eiropas modeļa (t.i. maksājot milzīgus sociālos nodokļus). Pēc būtības tiek jautāts: „Sociāli atbaidīgie, ko jūs darīsiet vēl šajā jomā?” Protams, vecajā Eiropā sociālajai atbildībai nāk klāt cita pretīga garša – pilsoņi ir deleģējuši savu atbildību Valstij. Punkts. Tas arī izskaidro, kāpēc tieši Eiropā ir niecīgs privātu labdarības bezpeļņas organizāciju skaits, salīdzinot ar ASV. Ideja ir gaužām vienkārša, ja reiz es valstij deleģēju (patiesībā tā nedod izvēli) savas nodokļu naudas apsaimniekošanu, tad valstij arī jārūpējas par maniem vecākiem (pensija), maniem bērniem (bezmaksas skola utt), kā arī mani (bezmaksas medicīna). Tas viss skan labi (es notraušu asaru!). Sevišķi, ja tas skan no sociāldemokrātu vai sociālistu mutes. Tikai ekonomiskā seguma tam nav un vairs nebūs. Ekonomika ir kā fizika. Te raksta autorei ir taisnība! Tomēr jāatzīmē, ka sociāli atbildīga valsts politika nenozīmē, ka tai ir sociāli atbildīgi pilsoņi. Tajā brīdī, kad sabrūk šī „sociāli atbildīgā” politika, jo tai nav vairs ekonomiskā seguma, valsts paliek ar tādiem pilsoņiem, kādi tie ir – egocentriski, patērētāji, visur citus vainojoši nihilisti un morāli relatīvisti, kas meklē savu relatīvo taisnībiņu pie tādiem pašiem relatīviem likumiem. Te mēs nonākam pie galvenā argumenta- tas nav neviena cita, kā šīs „zudušās paaudzes” rokās t.i. „спасение утопающих дело рук самих утопающих”.  Ja viņi nesastapsies ar tām sekām, kuras rada neko nedarīšana, un joprojām atradīs iespēju nopirkt kafiju un sēdēt interneta kafejnīcās un murgot par apkārtējās pasaules uzbūvi, tad nekas nemainīsies.  Līdz 19. g.s. vidum Latvijā jēdziens bezdarbs nepastāvēja, jo tas bija sinonīms nāvei. Tāpat kā resns (atvainojiet) pacients, kuram tiek teikts, ka nevajag rīt (atvainojiet), citādi nepatikšanas ar sirsniņu, muguriņu utt. garantētas, nesastapsies ar reālu pārtikas trūkumu, nekas nemainīsies. Realitāte ir tāda, ka tieši šī „sociālās atbildības” politika, kas rada pilsoņos pārliecību, ka viņi savu atbildību jau ir realizējuši, noved rakstā minētām sekām. Risinājums ir viens – noņemt uzsvaru no vārda ‘tiesības’ un uzlikt vārdam ‘atbildība’. Es pat nesaku, ka tos ir  jāpārdefinē. Tas nozīmē, ka mēs vecākus tiesāsim nevis tāpēc, ka būtu pārkāptas bērnu tiesības, bet tāpēc, ka vecāki nerealizē savu atbildību. Tas nozīmē, ka cilvēki, kas nerūpējas par dzīvniekiem tiks tiesāti par to, ka ir bezatbildīgi pret dzīvo radību un dabu. Un nevajadzēs izdomāt kārtējos murgus par dzīvnieku, koku un citu dzīvo būtņu tiesībām, kuras tām nevar piemist nedz praktiski, nedz filozofiski. Bet varbūt pieiet šim jautājumam kā Nobela prēmijas laureāts fizikā Stīvens Veinbergs, materiālisma filozofijas sludinātājs, kurš savā esejā „Dzīve bez Dieva” žurnāla Rīgas Laiks janvāra numurā teica, ka šiem sāpīgajiem un  smagajiem bezjēdzīgās dzīves jautājumiem vajag pieiet ar humoru. Tas esot vienīgais, kas mūs glābs, jo morāles nav un līdz ar to arī sociālā atbildība ir tikai neveiksmīgs bioķīmisks fenomens mūsu smadzenēs. Nu ko, tad tagad ir laiks smieties!

P.S. Autores pieminētajā PSRS oficiāli nebija bezdarba, bet Veimāras republika ar saviem sociāldemokrātiem bija atbildīga par kroplu sociālo politiku Vācijā. Hitlers to neradīja, tikai izmantoja.

P.P.S. Šeit iederētos arī pirms vairākiem gadiem rakstītais blogs! Tas par autoritārisma briesmām -
liberalisms.blogspot.com/2009/07/lidzjutigais-fasisms.html Ja nevar atrast, tad Google meklētājs atrod "Līdzjūtīgais fašisms".