Zelta Vidusceļš

Šodien Latvijas Radio-1 raidījumā "Krustpunktā" Meļņiks, Stendzinieks, Liepnieks. Ļoti interesanta intervija. Cita starpā izskanēja viedoklis, kam šķiet piekrita intervējamie, ka "patiesība ir kaut kur pa vidu". Nav tik gaužām svarīgi, par kādu tēmu (šoreiz polittehnoloģijas) runāja, ja skats uz pasauli ir caur šādu prizmu. Šie jēdzieni – „zelta vidusceļš”, „kompromisa māksla” utt. raksturīga politiskajām attiecībām un nevis veidam kā nonākt pie patiesības. Bēdīgi, ka šāds domāšanas modelis ir iesakņojies arī sabiedrības morālo kritēriju noteikšanas algoritmos.

Mans uzstādījums - patiesība, ir kaut kas radikāls un galējs (balts vai melns, karsts vai auksts), kas no tās sludinātāja prasa, ja ne visu, tad daudz. Ja patiesība ir "kaut kur pa vidu", tad tās nav vispār, jo "kaut kur" ir relatīvs jēdziens un patiesība nevar būt relatīva. Pēc savas izcelmses šī relatīvo patiesību domāšana ir tuvāka austrumu filozofijām, piemēram, Budismam. Ja patiesība "dzimst" kompromisā, tad tas ir kompromiss, nevis patiesība. Tas nenozīmē, ka nav jāieklausās oponentā, bet tikai to, ka kompromiss nav patiesība. Sauksim lietas īstajos vārdos! Vakar, tajā pašā Latvijas Radio-1 dzirdēju kādu dzejnieci (nesaukšu vārdā), kura cita starpā teica: „nekad neuzticieties tiem, kas apglavo, ka zina vienīgo patiesību”. Jūs jau nojaušat kāds ir šīs dzejnieces pasaules uzskats? Kas ir tas, ko viņa neieredz ar visu sirdi? Atbilde ir - Logos (vārds, loģika – Jņ 1:1), tas, kas atklāj patiesību. Redziet, ja cilvēks ir relatīvists, viņš jau var to sludināt, bet nespēj pēc tā dzīvot. Piemēram, jūs aiznesiet zelta gredzenu juvelierim un viņš pēc dažam blīvuma pārbaudēm norāda, cik vērts (tīrs) ir jūsu zelts. Tā būs patiesība, bet (dzejnieces vārdiem) nevar taču uzticēties tam, kurš sludzina „vienīgo patiesību”! Pamēģiniet tagad pielietot dzejnieces vai „zelta vidusceļa” uzskatus šajā konkrētajā situācijā? Dzejniecei būtu jāapstaigā 10,100,1000 un vairāk juvelierus un tā būtu jāturpina līdz šīs niecīgās dzīves beigām. Tas pats attiecas uz zinātni (tas mani skar personīgi). Tā var būt konkrēta, absolūta (kā fizikas konstantes), nevis realtīva, citādi tā nav zinātne. Bet nebrīnaties, viens mans profesors Stradiņa Universitātē sludināja, ka zinātne ir relatīva un pats tā sapinās savos argumentos, ka vēlāk bija kauns pašam un tiem, kas viņu klausījās atvērtām mutēm.

"Krustpunkta" viesu otrs uzstādījums bija sekojošs: nabagiem jāpārtrauc demonizēt turīgos (galvenā doma - turīgs var palikt arī gluži godīgā ceļā - strādājot), kā arī turīgajiem jācenšas saprast mazturīgos. Jā, jūs pareizi izlasījāt. Variet noklausīties pārraidi 13:06.

Problēmu redzu šādi: mūsu relatīvistu un morāli-liberālās sabiedrības nabagi un mazturīgie vienmēr skatīsies uz turīgajiem ar skaudību (ja ne visi, tad lielākā daļa), jo viņi visu redz caur salīdzināšanas prizmu šeit un šodien. Šī ir "nepārvarama vara".

Otrkārt, kā lai turīgais saprot mazturīgo, ja viņu dzīves uzskatu platformas atškiras? Vai var turīgais, kurš savu kapitālu nopelnījis ar darbu un prātu, iejusties mazturīgajā, kurš (tikai piemēra pēc) ir slinks domāt un slinks strādāt? Kā var iejusties slinkumā un domāšanas kūtrumā? Tas ir tikpat neiespējami kā saprast (pēc būtības), kāpēc jādauza telefona būdas un jālauž sabiedriskā transporta pieturu reklāmas stendi. Psihologi iebildīs, ka to var, bet es kā ārsts apzinos, ka lai kā es gribētu, pilnībā saprast savu pacientu problēmas es nespēju. Tāpat bagātais nevar saprast nabago. Tā ir tukša retorika (lasi, muldēšana). Ir jābūt vēl kam, lai tā (iejušanās) notiktu. Es šeit runāju par īstiem dzīves pabērniem: bāreņiem, atraitnēm, nevarīgiem pensionāriem u.c. līdzīgiem šajā kategorijā. Es nerunāju par slinkajiem, uz nodokļu maksātāju rēķina veģetējošiem un citiem „nabadziņiem motociklistiem”, kā sugas pārstāvjiem. Tātad, lai „iejušanās” notiktu, ir nepieciešama attieksme, kas nepieļauj relatīvistu uzskatu, ka „patiesība ir kaut kur pa vidu”, jo tikai balstoties uz abolūtām vērtībām, mēs uzticoties šo vērtību atklājējam, varam „iejusties” un darīt kā ir pareizi, nevis kā mēs jūtamies. Un kā mēs jūtamies, to mēs katrs zinām.

Visbeidzot Salamans mācītājs 10. nodaļā mums atklāj, ka nabadzība ir ļoti plašs jēdziens: Vēl ir kāds ļaunums, ko es redzēju zem saules, un proti - tā ir nepareiza valdnieka rīcība: dažs nelga tiek celts lielā godā, un īsteni dižciltīgajiem jāsēž zemākā vietā. Es esmu redzējis vergus augstu zirgos sēžam un vadoņus kā vergus kājām ejam.

Nabadzības vai bagātības kritēriju nosaka, nevis tas, kas tev pieder, bet kas tu esi. Un to, kas mēs esam, ir atklājis mūsu Radītājs.

LĪDZJŪTĪGAIS FAŠISMS

Padomju Krievijas mediji jau sen bļauj par fašisma atdzimšanu Baltijā, un re (!) Austrijā tas arī „atdzimst”, tomēr, lai runātu par fašisma tēmu, mums vispirms ir jādefinē, kas ir fašisms. Ja es teikšu, ka fašisms atdzimst ne tikai Baltijā, bet pat ES un ASV, tad mēs katrs zem tā sapratīsim dažādas lietas. Tas tāpēc, ka sabiedrība rupji jauc fašismu ar nacismu. Tas, ko Zurofs un viņam līdzīgie Krievijas retorikas „meistari” vēlas pārmest Baltijai, ir nacisms II Pasaules Kara (II PK) kontekstā un vienīgi. Kad izmirs II PK dzīvi esošie dalībnieki, tad „izmirs” nacisms Baltijā (pēc Krievijas un Zurofa loģikas). Tomēr jāatzīst, ka gandrīz 100% cilvēku apziņā fašisma vārds saistās ar II PK, kāšu krustu, Hitleru vai daudz retāk Musolīni. Fašismam kā tādam ir tieši tik daudz kopēja ar nacismu, cik kāšu krustam ar Hitlera iztēli (skat. Latviešu tautas ornamentus). Ir daudz teoriju un definīciju, un tās visas vairāk norāda, pret ko fašisms iestājas, nevis, kas fašisms ir, tomēr ir dažas nozīmīgas pamatpazīmes:

• Valsts varas absolūtisms un indivīda dzīves pilna subordinācija (līdzīgi kā sociālismā);
• Valsts un indivīda interešu pilna sapludināšana valsts interesēs; Valsts neierobežota vara (to neierobežo konstitūcija);
• Darvinisma principu pielietošana sabiedrības formēšanā. Stiprākā (pielāgotākā) izdzīvošanas teorija rada pārcilvēka ideoloģiju (bioloģiski – Nīče, sociāli - Ļeņins) ar loģiski sekojošu imperiālismu;
• Elitārisms – valsts sistēma, kuru pārvalda kāda pašpasludināta elite (atceraties multfilmu Madagaskara par pašpasludināto lemuru karali?);
• Ekonomiski fašisms aizstāv korporatīvu valsti, kurā bizness ir nesaraujami saistīts ar valsts interesēm. Precīzāk – fašismā ir ilūzija, ka pastāv privāts īpašums, patiesībā valsts ar to jebkurā brīdī var rīkoties pēc savas patikas (lasi – kopējā labuma interesēs). Fašismā daudzas ekonomiskas un sociālas sfēras it kā pārvalda privātie uzņēmēji, labdarības organizācijas, baznīcas un fondi. Patiesībā tās ir proksi-organizācijas[i].

Vēl sapratni par fašismu varētu paplašināt fakti par to, kas fašisms nav:

• Republikas tipa valsts pārvalde (pārstāvnieciska pārvalde). Pirms Mārtiņa Lutera vairāk kā 1000 gadu jebkura valsts vai baznīcas pārvalde un autoritāte (izņemot Jūdu republiku Samuēla pārvaldes laikā) subordinēta vienai personai – ķeizaram vai pāvestam. Šādas varas pārstāvniecības maiņas iemesli meklējami pašā reformācijā, kam var veltīt atsevišķu rakstu. Fašisms nekad nebūs republikānisks.
• Konstitucionāla vara. Pēc būtības tas norāda uz ierobežotu valsts varu. Gan likuma devējus, gan valdību, gan tiesu varu (kuriem jābūt pilnīgā līdzsvarā) ierobežo konstitūcija jeb Satversme. Fašisms nav konstitūcijas ierobežots.
• Reliģiskās izpausmes brīvība un no tās plūstošās konstitucionālās brīvības uz runu, pulcēšanos utt.
• No valsts ideoloģijas un kontroles neatkarīgas izglītības iespējas (vai Latvijā tas ir brīvi iespējams? Tas pārdomām).
• Kapitālisms. Fašisma ideoloģijā ekonomika, sociālās palīdzība utt. ir cieši kā proksi (governnent-by-proxi) saistīts ar valsti, jo Musolīni teica: „Viss iekš Valsts un nekas ārpus Valsts, nekas pret Valsti”.

Krievija un Zurofs nemaz neapzinās, cik daudz taisnības ir viņu vārdos. Tas tāpēc, ka viņi domā ļoti šaurā kontekstā. Eiropas un ASV demokrātijas pašām nemanot virzās Musolīni postulāta virzienā. Iestājoties par darbu kā vērtību[ii] un neļaujot leģitīmi zagt (vai vismaz norādot uz to), ar šo blogu vēlos darīt zināmu, ka fašisms nemanāmi tuvojas mūsu apziņai arī esošās krīzes kontekstā. Sociālisti nemaz neapzinās, cik tuvu viņu uzskati ir fašistiem šajā jomā, un tāpēc ir lieki lietot klišejas par fašismu vietās, kur tas galīgi neiederas. Vēsture to arī parāda, ka Vācijas nacisti sākotnēji ļoti labprāt sadarbojās ar PSRS komunistiem (skat. Soviet Story). Ja sociālismā viss ir redzami pakļauts valsts kontrolei, tad fašismā ir ilūzija, par privātīpašumu, tiesībām utt., kas tomēr patiesībā ir pilnībā pakļauts valsts kontrolei.

Runājot par leģitīmu zagšanu, ne ASV konstitūcija, ne Latvijas Satversme nedefinē jeb nerunā par valsts sponsorētu labdarību. Šeit nevajag jaukt sociālo atbildību, par ko „bļauj” sociālisti un valsts sponsorētu „labdarību” uz nodokļu maksātāju rēķina. Problēma kārtējo reizi ir nepareizi lietoti uzsvari. Mums tiek potēts, ka tikai tā ir laba valsts, kura ir sociāli atbildīga valsts, ar to domājot sociālo atbildību deleģēšanu valstij. Pareizs ir apgalvojums, ka mums ir jābūt sociāli atbildīgiem, bet MUMS un NEVIS valstij. Noņemot atbildību no mums katra par nabagiem, bāreņiem un likteņa pabērniem, mēs kļūstam par farizejiem (vai sauciet kā gribiet). Es savu artavu esmu nomaksājis, lai Valsts rūpējas! Mēs paši stimulējam fašisma attīstību vēsturiskās demokrātijās. Es atkārtošos, bet tomēr – ja valsts pilsoņi PAŠI nav sociāli atbildīgi, tad tādai valstij nav tiesības pastāvēt zemes virsū! Ar sociālo atbildību es domāju katra pilsoņa personīgu palīdzību savam tuvākajam krīzes un nelaimes brīdī, nevis slinkuma un zagšanas ieraduma stimulēšanu. Kā sauc bezdarbnieka, kurš strādājis bez nodokļiem, rīcību, kad viņš dodas pie valsts, lai saņemtu kādu palīdzību situācijā, kurā viņam morāli nav nekādu tiesību tur doties? To sauc par zagšanu. To stimulē valsts (jo vispār pieļauj šādu nodokļu maksātāju naudas izmantošanu) un pats bezdarbnieks, ejot un prasot manis un tevis nomaksātos nodokļus, zagšanā piedalās līdzvērtīgi. Kāpēc bezdarbnieks neiet un neprasa savam līdzpilsonim palīdzību (kas nebūtu zagšana)? Tāpēc, ka sen mirušas ir šādas tradīcijas, un līdzpilsonim, pat ja viņam ir līdzekļi ko dot, ir gaužām vienalga. Patiesībā Naturālistu un Humānistu sabiedrībā nav patiesa pamata kādam palīdzēt, izņemot savstarpēji izdevīgās situācijas.

Ir neprātīgi domāt, ka valstī, kuras aparāts ir „sociāli atbildīgs”, arī tās pilsoņi automātiski ir sociāli atbildīgi. Sociāli „bezatbildīgai” valstij (Valsts, kura neuzņemas sociālās funkcijas) ar sociāli atbildīgiem pilsoņiem ir iespējas izdzīvot jebkuru krīzi. Patiesībā TV akcijas ar naudas vākšanu, paldies Dievam, ir kāda atbalss no tā, kā tam patiesībā būtu jābūt. Tas nav Valsts uzdevums un nekad nebūs. Ja mēs to deleģējam valstij, mēs virzāmies sabiedrības morāla un sociāla (vēlreiz – katra pilsoņa tiešas, nevis deleģētas atbildības kontekstā) sabrukuma virzienā. Tāda valsts beidz autoritāri.

Fašistiskā governnent-by-proxi tipiska pazīme ir nodokļu maksātāju līdzekļu piešķiršana bezpeļņas un sabiedriskajām organizācijām, biedrībām, reliģiskajām un „cilvēktiesību” (jo cilvēktiesības definē tā, kā to vēlas valsts) organizācijām. Valsts ne tikai piešķir šos līdzekļus protekcijā esošajām organizācijām, bet arī ietekmē šo organizāciju politiskos uzskatus. Tās organizācijas, kuras neatbilst valsts politiskās elites uzskatiem, var mūžīgi sapņot par kāda finansējuma piešķiršanu. Ir valsts „atzītās un neatzītās” organizācijas, jo ir kāds, kurš ir vienlīdzīgāks par citiem (Orvels).

Vēl šajā grupā ir Valsts komercsabiedrības. Valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību (jo Satversme to nedeleģē), tādējādi kropļojot tirgu, un kā sekas ir augsts favorītisma (arī korupcijas) risks. Tie visi ir fašisma iedīgļi, jo valsts sāk funkcionēt pēc governnent-by-proxi principa: Viss iekš Valsts un nekas ārpus Valsts. Tam seko valsts varas absolūtisms, eltārisms un .... visbeidzot fašisms. Ļoti tipisks piemērs ir Venecuēla, kurā fašisms ir pilnbriedā (pēc lielākās daļas definīciju) un visi domā, ka Čavess ir tikai „padumjš” sociālistu ideologs. Kam ir laiks, papētiet ASV prezidenta Obama runas (piemēram par veselības aprūpes reformu ASV). Būsiet pārsteigti par līdzību. Ugo Čavess ir viens no skaļākajiem bļāvējiem, ka ”kapitālisms” ir bankrotējis. Nevis kapitālisms ir bankrotējis, bet uzņēmējdarbības morāle. Jājautā, kāpēc uzņēmējdarbības morāle ir bankrotējusi? Skat. iepriekšējo blogu „Par cilvēktiesībām turpinot...”. Nodeldēta, bet bieži aizmirsta patiesība ir tā, ka nevis beisbola nūja nosaka, ko ar to darīt, bet tās lietotāja morāle. Ar to var spēlēt spēli, ar to var ielauzt savam tuvākajam galvas kausu. Nūja vainīga? Kapitālisms vainīgs?

Skaidrs, ka kapitālismā un liberālo brīvību politiskā sistēmā valsts nespēj un nespēs parūpēties par visām sociālajām vajadzībām. Vienmēr bija un būs nabagi un bagāti, muļķi un gudri utt. Iestāšanās pret nodokļu maksātāju naudas „izbazarēšanu” visu sociālo vajadzību apmierināšanai nav fašisms (kā daži postulē). Tie , kas postulē savu vēlmi tam, lai valsts par VISIEM sociāli parūpētos, ir divas izvēles, vai nu iestāties par fašismu, vai sociālismu. Latviešiem ir pazīstams gan viens, gan otrs. Varbūt ir laiks izvēlēties?

------------------------------------------------------------------------------------------------
[i] It kā neatkarīgas, bet patiesībā nesaraujami saistītas ideoloģiski, ekonomiski utt. Angļu valodā iznākošajās politekonomiskas grāmatās to sauc par governnent-by-proxi, jeb varas administrēšana caur „nevalstiskajām” organizācijām, „privātiem” biznesiem, valsts baznīcām utt.
[ii] „Darbs dara brīvu” nav Hitlera izdomāts sauklis

PAR CILVĒKTIESĪBĀM TURPINOT...

Šis bloga ierobežotā telpa neļauj pilnvērtīgi argumentēt visu cilvēktiesību problēmu. Centīšos vismaz dot pamata nostādnes, to argumentāciju un dažus secinājumus apspriešanai.

Nirnbergas problēma.
Lai mums būtu pamats diskusijai (cerot, ka šie blogi tādas izsauc) atgriezīšos nesenā pagātnē – 1945.gadā, Nirnbergas prāvā, kurā tiesāja dzīvus palikušos nacisma pīlārus. Pirms II Pasaules kara autoritāro valstu likumdošana bija tā izkropļota un revidēta, ka tie noziegumi, kurus mēs šodien saucam par „noziegumiem pret cilvēci” minēto valstu likumdošanā bija perfekti likumīga rīcības. Uz kāda pamata lai tiesā šos noziedzniekus? Par to, ka tie bija noziedznieki, nevienam ar prātu draugos esošam cilvēkam nebūtu jāšaubās. Jā, bet kāpēc nebūtu jāšaubās? Redziet, Nirnbergas prāvas tiesnešiem bija nopietnas problēmas noformēt apsūdzību atskaites sistēmas trūkuma dēļ? Skaidrs, ka Vācijas likumdošana tā nevar būt. Tas arī netieši norāda uz to, ka neviena valsts, vai cilvēku rakstīts likums nevar kalpot par īstu pamatu morāli saistošiem lēmumiem. Arī viss mūsdienu cilvēktiesību likumu klāsts ir tikai formāli, vājš patiesības atspoguļojuma mēģinājums (tomēr labi, ka ir vismaz tāds). Nirnbergas tiesas prāvas lēmums bija balstīts uz „likuma, kurš ir virs cilvēku likuma” – universāls Morāls likums virs cilvēku rakstītā likuma.

Morāles avots
Nirnbergas piemērs skaidri parāda, ka morāles likumi eksistē cilvēka sapratnē, bet to avots nav pats cilvēks. Ja šo likumu avots ir cilvēks, tad viss ir relatīvs, arī laba un ļauna sapratne ir relatīva; tādā gadījumā Vācijas nacistu tiesāšanai nav pamata, jo to izraisītais ļaunums ir relatīvs (kā sludina austrumu filozofijas), nevis reāls. Viss ir definējams tikai kā patīk/nepatīk. Diemžēl ir maz tādu sekulāru filozofu, vēl mazāk ierindas cilvēku, kuri sludinot relatīvisma pasaules uzskatu pēc tā arī dzīvotu. Es personīgi nepazīstu nevienu. Ar šo problēmu cīnījās un zaudēja Alberts Kamī. Mūsdienu ateisma ikona R.Davkins (R. Dawkins), skaidri norāda, ka jēdziens par absolūtu morāli neeksistē un godīga (kritērijs?) a-morālista dzīvē tam esot jāparādās (pēc darbiem būs spriest?). Pat Birmas Budistu mūki pieprasa konstitucionālas tiesības uz izteiksmes brīvību. Par kādām tiesībām runā šie ļaudis? Piemēram, uzsākot visparastāko strīdu cilvēki mēģina pierādīt kādu patiesību, katra puse pretendējot uz patiesības monopolu to atklāti neatzīstot. Pat vienkāršam strīdam un solīdai viedokļu apmaiņai nav jēgas relatīvistu sludinātajā pasaules uzskatā. Tā klusiņām piebildīšu, ka par zinātne zaudē savu absolūtā arbitra jēgu, ja viss ir relatīvs. Ja Morāles Devējs tomēr ir reāls, tad mūsu dzīve ļoti radikāli mainās. Visam ir jēga, mērķis un nozīme (arī mums). Mēs vairs neesam dzīves centrā, bet tur ir Radītājs (tam būs svarīga nozīme mūsu diskusijā par tiesībām). Tas rada nedziedināmu sekulārā pasaules uzskata „sūci”. Lai ateisti varētu rast izeju no šīs filozofiskās bezizejas, ir radītas vairākas sholastiskas skaidrojumu sistēmas, kuras patiesībā nevar apmierināt pat pašus sekulāristus, situācijās, kurās šie skaidrojumi tiek reāli pielietoti viņu dzīvēs. Tādas ir, piemēram, situācijas ētika, kas māca, ka morāle ir kulturvēsturisks fenomens. Kas vienai nācijai esot labi, citai nav. Tas būtībā ir vāji maskēts relatīvisms. Es šoreiz neiedziļināšos katrā šajā sistēmā, bet tās visas neiztur loģikas kriticismu.

Kas piešķir tiesības?
Kas tad mums piešķir jebkādas tiesības? Vai sekulārā valstī (E.U.) var pastāvēt citas tiesības, kā tikai tās, kas ir valsts piešķirtas? Veiksim nelielu ekskursu tiesību rašanās vēsturē un interpretācijā (juristi un vēsturnieki wellcom komentēt). Ir vairākas tiesību teorijas. Es tās gan gribētu saukt par pienākumu teorijām visa turpmākā kontekstā.

1. Tiesības piešķir valsts un tas esot absolūtais tiesību avots. Šajā grupā ir visas konkrētās valsts pilsoņu tiesības utt. Piemēram, man Latvijā ir vēlēšanu tiesības, bet Lietuvā nav. Man tās tiek piešķirtas tāpēc, ka esmu Latvijas pilsonis. Šāda veida tiesības ir atainotas arī JD, kur apustulis Pāvils, pirms drošībnieki viņu ir nodevuši rīkstēm, norāda, ka ir Romas pilsonis. Romas pilsoņiem bija tādas tiesības, kuras nebija piešķirtas citiem brīvajiem un vergiem. Tomēr absolutizējot Valsti, kā tiesību devēju, mēs tai piešķiram absolūtu varu (valsts varai jābūt konstitūcijas ierobežotai) ar no tā izrietošām bīstamām sekām: ja valsts dod, tad valsts var arī ņemt. Respektīvi, šādā kontekstā tiesības nav kaut kas absolūts, bet relatīvs – politikas un laikmeta iegrožots. Nacistiskās Vācijas piemērs neprasa citus komentārus.

2. Tiesības piemīt saprātam, kurš spēj sevi realizēt (ateisma filozofs J. Tooley). Es ceru, ka jebkurš cilvēks, kurš nav sastrīdējies ar galvu saprot, ka tas ir galīgi greizi. Kas notiek ar psihiski slimiem vai bērniem? Pēc šīs teorijas pieaugušam sunim ir vairāk tiesību nekā jaundzimušam bērnam. To šī teorija to arī atklāti sludina un pie šīs grupas pieder daļa dzīvnieku tiesību aizstāvju.

3. Tiesības ir dabas (?) dotas- naturālas. Kuras dabas? Tās, kuru sekulāri ļaudis sauc par absolūtas varbūtības procesā radušos? Pats jēdziens dabas dotas tiesības ir aloģisms. Daba un visa dzīvība, kas (pēc sekulārā pasaules uzskata) ir gadījuma rakstura un izlases procesā veidota nevar dot citas tiesības, kā „elitāras zilo asiņu tiesības” vai mūsdienās „ģenētiskā pārākuma” tiesības, kuras, protams, ir saistītas ar „zilo asiņu” elites varu un tam sekojošu imperiālismu un pārcilvēka filozofiju (Nīče). Uz dabas doto tiesību teoriju balstās modernā cilvēktiesību prakse. Nenoliegšu, ka labāk, lai sabiedrība realizē morāli, nezinot no kurienes tā nāk, nekā sludina, ka tiesības dodot valsts vai indivīda izjūtas (patīk/nepatīk). Vismaz pašreiz sekulārie filozofi atzīst, ka ir grūti, pat neiespējami, uzstāt uz cilvēka vērtību ateistiskā pasaules uzskatā. 2000. gadā ateistu domātājs R. Gaita šo domu pasniedz šādi:

Sekulārā filozofiskā tradīcija runā par neatņemamām cilvēka tiesībām, neatņemamu cilvēka pašcieņu un par cilvēka personu, kuras dzīves mērķis ir pati persona. Es domāju, ka tā ir kā bļaušana tumsā, mēģinot pakļaut prātam neaptveramo. Reliģiskās tradīcijas runā par katra cilvēka sevišķumu, bet es nedomāju, ka svētuma (atdalītam ar mērķi) jēdzienam ir jebkāda nozīme ārpus reliģiskām tradīcijām.

Jebkuras cilvēka tiesības nāk no Morāles devēja. Ja šo pieņem par mūsu tālāko loģisko spriedumu virskārtulu, tad ir gaužām grūti novirzīties no pareizā ceļa cilvēktiesību definēšanā. Ja virskārtula ir – tiesības ir dabas dotas, tad mēs, labu gribot, noteikti braucam „grāvī”, ko pierāda nepamatotu indivīda tiesību (lasi, vēlmu) glorifikācija rietumu sabiedrībā un tiesību piešķiršana dzīvniekiem, augiem un tiesību jautājuma pielietošana seksuālo minoritāšu tiesību jautājuma risināšanā. Ja tiesībām ir Morāles devējs (es nerunāju par tikai par rakstīto morāli, bet arī to, kas atspoguļojas mūsu sirdīs. skat. Rom 1:19-22), tad pats tiesību jēdziens izmainās. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības laba un ļauna sapratnes ziņā, nevis ārējā izskata ziņā. Mēs esam Dieva morāles atspulgs, nevis pati morāle. Un mēs zinām, ka neesam radīti paši sev (narcisisms) vai citiem (verdzība). Mēs primāri esam šeit, lai pagodinātu Radītāju. Naturālisti māca, ka mums piemīt kāda vērtība pašiem par sevi, bet kāda vērtību var pats sev piešķirt naturāls cilvēks? Skatieties Animal Planet? Klasika: lauvas mātīte jož pakaļ antilopei, tad iekožas kājā, tad rīklē... antilope vēl spārdās un viss...Vai kāds vispār savās domās pieļauj, ka lauva ir pārkāpusi antilopes tiesības? Vai lauva ir rīkojusies amorāli? Naturālistu pasaules uzskatā cilvēks ir tāda pati lauva un antilope. Bet kāpēc mēs domājam, ka cilvēka slepkavība (lai tāpat būtu barības iegūšanas nolūkā) nav tas pats, kas antilopes medības? Kāpēc likt cilvēkus gāzes kamerā ir slikti? Tāpēc, ka cilvēks ir pēc Dieva tēla un līdzības radīts un vērtību viņam piešķir Radītājs. Gleznai vērtību piešķir tās gleznotājs. Jebkura slepkavība ir sacelšanās pret Dievu un viņa radīto attēlu. Tāpēc arī mēs gan ticīgi (to apzinoties), gan neticīgi (to neapzinoties) savā dzīvē realizējam taisnības principus, pat, ja mutiski cīnāmies pret to devēju.

Mums Radītāja piešķirto vērtību (kas ir atšķirīga no dzīvniekiem) mūsdienu sabiedrība cenšas izteikt cilvēktiesību valodā. Diemžēl ES citu vairs nesaprot. Šī „valoda” ir kļūdaina savā būtībā, jo uzsvars ir uz tiesībām un nevis pienākumiem. Ja reiz mēs esam radības, tad mūsu dzīve sākas ar pienākumiem, nevis tiesībām (Es esmu tas Kungs, tavs Dievs). Ja mēs esam varbūtības produkts, tad mūsu dzīve sākas ar es gribu, man patīk, man nepatīk. Tiesības uz dzīvību? Ne tik vienkārši! Līdzpilsoņu pienākums ir sargāt savu un līdzcilvēku dzīvības un darīt visu, lai novērstu tās nelikumīgu atņemšanu (Tev nebūs slepkavot). Tieši tāpēc mums kara gadījumā ir brīvprātīgi jāaizstāv sava zeme (lasi, līdzcilvēki). Tiesības uz veselību? Atkal cits uzsvars – gan man, gan tev vispirms ir pienākums rūpēties par savu un līdzcilvēku veselību. Vienkārši tiesības uz izglītību? Vecāku (nevis Valsts) pienākums izglītot savus bērnus! Tiesības uz runas brīvību nav vienkārši, „ko gribu to saku”. Tu ar savu muti vari „nokaut” savu tuvāko un tādējādi nebūsi realizējis savu pienākumu rūpēties par sava tuvākā patiesībai atbilstošu labo slavu (Tev nebūs dot nepatiesu liecību).

Laba namturība ir tas, kas mums ir vajadzīgs nevis labs cilvēktiesību kodekss. Labs namturis vispirms godīgi realizē savu atbildību un rūpējas par tiem, kas ir viņa pakļautībā. Tādā namā neviens bērns nebrēks par savām tiesībām uz ēdienu, mieru no brāļa vai tiesībām saņemt kabatas naudu. Mums ir jābūt labiem šīs Valsts namturiem. Tiesības nāk pēc tam, pēc pienākumu izpildes. Tas vienlīdz attiecas uz pilsoni, nepilsoni, ierēdni un deputātu.

Valsts, pensijas un bērnu pienākumi.

Sociālisma valstis pēc būtības ir greizi būvētas. Diemžēl ar šo blogu es nevaru ieteikt radikālas izmaiņas vai veikt revolūciju. Tomēr paskatīties uz problēmu no cita leņķa un varbūt mainīt ierastos uzskatus - to gan!

Šo man ierosināja rakstīt internetā publicētie raksti par bērnu un vecāku finansiālajām saistībām.

Es jau iepriekšējā blogā uzstāju, ka Latvijas valsts sociālā pabalstu sistēma ir balstīta pārsvarā uz leģitīmu zagšanu. Mums Latvijā nav iespēju izvēlēties maksāt vai nemaksāt sociālos nodokļus, bet daudzās citās valstīs ir. Kad es strādāju ASV, man bija izvēle (pat dažiem amerikāņiem ir šaubas par šeit teiktā patiesīgumu. Lūdzu skat. atsauci - A. Statement From Social Sequrity). Sociālisma valsts tos ar varu ievāc un administrē pēc savas greizās sapratnes. Jo sociālistiskāka (proletāriskāka) valsts, jo smagāks un birokrātiskāks valsts pārvaldes aparāts. Valsts varai ir jābūt ierobežotai, nevis neierobežotai. Es pieļauju, ka daudziem šie termini ir sveši un es pie tiem atgriezīšos citos rakstos. Tagad tikai paskaidrošu, ka doktrīna par ierobežotu valsts varu (limited government) atdzima reformācijas laikā, kad neierobežotas, absolūtas valsts varas (Baznīca bija arī Valsts) vietā nāca pilsoņu pārstāvniecības vara, kura bija atbildīga tautas priekšā. Ierobežota vara vēl nozīmēja tās balansu starp likumdevēju, tiesu varu un valdību. Sociālismā, fašismā, monarhijā , tirānijā valsts vara ir absolūta. Tikai kapitālismā tā ir vai tai pēc būtības jābūt ierobežotai. Vēl atgādināšu, ka jebkuras valsts varas pamata funkcijas ir Likums un Kārtība, nevis sociālo funkciju pildīšana. ASV konstitūcija ir ierobežotas varas paraugs. Obama to grib iznīcināt. Tas īsumā.

Kopš civilizētas sabiedrības rašanās pirmsākumiem sociālas funkcijas piemita tikai un vienīgi ģimenei. Tas ir arī Bībelē atainotais modelis. Ģimene (nevis Valsts) apmācīja savus bērnus, uzturēja vecākus, krāja nebaltām dienām. Viss minētais bija arī ģimenes pienākums, nevis brīva izvēle.

Kurā brīdī valsts sāka uzņemties sociālās funkcijas, tā sevi novēršot no pamata funkciju izpildes? Tajā brīdī, kad tās pilsoņi vairs negribēja uzņemties atbildību par savu bērnu audzināšanu, savu vecāku uzturēšanu un krāšanu nebaltām dienām (piemēram, zaudējot darbu vai ražu). Tas bija brīdis vēsturē, kad populisms un meli par rūpēm par tautu (visbiežāk proletariātu) pārliecināja slinko tautas masu, ka ir kāds, kas par viņiem parūpēsies. Kāds „labais”, kurš uzņemsies atbildību viņu vietā. Vēsturiski tas arī bija laiks, kad sākās jēdzienu atbildība un tiesības sajukums. Piemēra pēc minēšu, ka maziem bērniem līdz proletariāta „uzvaras gājienam”, nebija tiesības. Es uzstāju (par lielu pārsteigumu lasītājiem), ka arī tagad bērniem nav nekādu tiesību! Kā tā?! Ko es te runāju?! Redziet, mēs esam tā „socializējušies”, ka vairs neredzam lietu būtību. Tiesības nepastāv pašas par sevi. Nav tādu dabisku tiesību, kā mūsdienu humānisti un naturālisti uzsver. Tiesības vienmēr ir un būs tikai pienākumu kontekstā un tiem ir absolūts avots - Radītājs. Tieši tāpēc maziem bērniem nav tiesību, jo vēl nav pienākumu. Bērniem augot, tie vispirms iegūst pienākumus (sakārtot rotaļlietas, istabu, izpildīt mājas darbus utt) un tad viņiem parādās pirmās tiesības ģimenē. Kā tad ir ar tiesībām uz dzīvību, izglītību, veselību utt? Te jau tā problēma rodas, jo ir nepariezi uzsvari, kas pilnīgi aizmiglo patieso ainu. Mūsdienās uzsvars ir uz tiesībām un saistošie pienākumi nav skaidri vai to nav vispār. Piemēram, Homoseksuāliem pingvīniem (skat. stāstu BBC) ir tiesības dzīvot kopā! Kādas tiesības? Vai pingvīniem ir pienākumi? Ja pingvīniem ir tiesības, tad arī skudrām , gliemežiem un kaujamām cūkām tādas ir! Traniem nav tiesības būt izmestiem no pūžņa un bišu mātei nav tiesības uzurpēt varu! Ja kāds bērns netiek izglītots, pasargāts, ārstēts utt, tad vecāki nav izpildījuši savus pienākumus, nevis ir pārkāptas bērna tiesības. Šajā brīdītī viss nostājas savās vietās. Vecāki jāsoda par savu pienākumu nepildīšanu, nevis par bērna tiesību pārkāpumu. Šādu piemēru ir daudz!
Savu vecāku uzturēšana arī ir katra pilsoņa, nevis valsts pienākums. Pieaugušie bērni būtu līdzvērtīgi jāsoda par savu sirmo vecāku neuzturēšanu. Tieši soda funkcijas ir valsts galvenā kompetence (Likums un Kārtība), nevis sociālo funkciju pildīšana vai smagas birokrātiskas sistēmas radīšana, kura domāta, lai novērstu potenciālo pārkāpumu. Mēs varam izvēlēties nepildīt savu pienākumu un to uzkraut valstij ar visām mums, nu jau tik zināmajām konsekvencēm. Valsts var mācīt mūsu bērniem ko grib, rīkoties ar nodokļu naudu kā grib, uzlikt nodokļus, kādus grib utt.

Bībeles kontekstā sociālisms arī ir īsteni farizejisks. Mateja evaņģēlijā ir norādīts, ka farizeji mācīja tieši to: līdzekļus, kuri būtu jāvelta vecāku uzturēšanai, viņi gribēja lai atdod templim, lai templis, kuram bija veco atraitņu aprūpes sistēma, parūpētos par vecākiem un viņiem pašiem tas nebūtu jādara. Ko Kristus uz to saka Mt 15 : 5 Bet jūs mācāt: ja kas saka uz savu tēvu vai māti: kas tev no manis nāktos, lai ir Dievam par upuri, - tam nevajagot vairs godāt savu tēvu vai māti. 6 Tā jūs atceļat Dieva vārdus savu likumu dēļ. 7 Jūs liekuļi! Jesaja ir pareizi par jums pravietojis, sacīdams: 8 šī tauta godā Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis. 9 Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi." Cilvēku izdomājums ir valsts sociālās aprūpes sistēma.

Bet ko darīt ar likteņa pabērniem? Uz šo jautājumu es jau atbildēju. Mums var šķist, ka laba ir tā valsts iekārta, kura caur sociālo sistēmu parūpējas par saviem pensionāriem utt. Nē, laba ir tā valsts, kuras pilsoņi patiesi, ar darbiem tieši, nepastarpināti rūpējas par saviem sirmgalvjiem, bāreņiem un likteņa pabērniem. Ja pilsoņi to negrib darīt, tad tādai valstij nav tiesības pastāvēt zemes virsū (pienākumu kontekstā). Tas attiecas arī uz mūsu Latviju. Tieši no modernā sociālisma valstīm nāk vairums bezjēdzīgu cilvēktiesību un dzīvniektiesību idejas. Tieši tās ir valstis, kurās jēdziens ģimene ir izkropļots un visas atbildības pārceltas no indivīda uz valsti, kurai ļaudis paši ir devuši neierobežotu varu sev par postu.

Pāris vārdu par paaudžu solidaritāti. Tas mums ir malts un potēts, līdz mēs beidzot noticam, ka esam solidāri. Tāpat kā ziemeļkorejieši ir solidāri ar savu diktatoru. Jebkura solidaritāte, kura nāk no valsts ierēdniecības, ir uzspiesta un nav patiesa solidaritāte. Būt solidāram nozīmē būt brīvam savā izvēlē. Vai man ir izvēle solidarizēties vai nē? Tās ir absolūtas sociālistiskās valsts varas bīstamās iezīmes.

Ko darīt šodien? Vismaz saprast mūsu Padomju Sociālistiskās Latvijas Republikas problēmas cēloni un redzēt, kā būtu jābūt:
1) Valsts varai jābūt ierobežotai un sociālismā, kāds ir mūsējais, tas nav iespējams. Piemēra pēc – valsts jau rīt varētu atjaunot obligāto militāro dienestu un jums nebūs iespēju izvēlēties. Iesauks visus mazsirdīgos, gļēvos un vājos, lai aizstāvētu mūsu zemi. Spēks ir nevis cilvēku daudzumā, bet sirds attieksmē! Gļēvie Latvijas uniformās pagriezīs muguru un bēgs. Tā būs Latvijas armija? 1919. gadā Latvijas armijā nevienu neiesauca.

2) Pilsoņiem jābūt iespējai izvēlēties maksāt vai nemaksāt sociālos nodokļus. Tie, kas maksā, lai cer, ka valsts viņu naudu godprātīgi administrēs. Tie, kas nemaksā, lai paši uztur savus vecākus, maksā par medicīnu un krāj nebaltām dienām. Principā pirmajai izvēlei nemaz nebūtu jābūt.

3) Ienākumu (peļņas) nodoklis nedrīkst būt lielāks par 10%. Daudzas valstis un pat monarhijas vēsturiski ir turējušās uz šādu nodokļu lielumu. Valsts kasē nevar būt vairāk, kā vajadzīgs, lai nodrošinātu Likumu un Kārtību. Ja Valsts kasē ir vairāk – Valsts ierēdniecība ir apzagusies. Par šo varētu uzrakstīt atsevišķu blogu.

Not Yours to Give

Rīgā uzvar sociāldemokrātijas un sociālisma idejas. Loks noslēdzies. Tie, kuri varēja nest brīvā tirgus ideju un to realizēt, ir pašsaprotamu iemeslu dēļ zaudējuši pozīcijas. Es pieļauju, ka lielākā daļa balsotāju nemaz neapzinās sociāldemokrātijas un sociālisma patiesos avotus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo kustību lozungi skar mūsu pasaules uzskatu dziļākos pīlārus. Mēs tos uzveram kā patiesus un pareizus. Vienlīdzība, sociālais taisnīgums, godīga samaksa par darbu, rūpes par sociāli maznodrošinātajiem, brīvi (vai vismaz lēti) medicīnas pakalpojumi, izglītība par brīvu utt. ir populārie lozungi. Mēs nemaz neapzināmies, cik daudz nereālu un īsti melīgu, nesasniedzamu solījumu ir šajos saukļos. Tie paši par sevi ir pareizi, bet veids, kā to sociālisti un sociāldemokrāti grib sasniegt, ir kropls. Miermīlīgā sociālisma paraug valsts Zviedrija slēpti, klusu un sakostiem zobiem cīnās, lai attaisnotu savu sociālistisko eksistenci. Tā zaudē uzņēmumus, kuri vairs negrib palikt Zviedrijā augsto nodokļu dēļ. Milzīga varza iebraucēju dzīvo uz šīs sociālistiskās valsts nodokļu maksātāju rēķina un sāk pieprasīt tiesības bez pienākumiem. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Patiesība ir tur, dziļāk (nevis tur, ārā).

Visas sociālisma idejas, patiesībā ir balstītas uz sestā baušļa pārkāpšanu – tev nebūs zagt. Kā to saprast? Būtībā vienkārši. Nauda, kuru mēs kā nodokļu maksātāji maksājam, nevienā brīdī nekļūst par valsts naudu. Tā vienmēr ir un paliek nodokļu maksātāju nauda, un tā nekad nav mainījusi savu īpašnieku. Brīdī, kad mēs nomaksājam nodokļus, mainās nevis tās piederība, bet naudas apsaimniekotājs. Šeit arī ir pamata atšķirība. Sociālisti uzskata šo par valsts naudu vai kopējo. Tā, diemžēl, mūsdienās uzskata arī pseido-labējās partijas. Labējie iebāž naudu savā kabatā. Sociālisti atdod tiem, kas to nav pelnījuši. Lai kā būtu, labējām partijām naudu zogot un bāžot savās kabatās, ir skaidri pārkāpts bauslis un likums, par ko ir krimināla atbildība, ja pieķer. Sociālismā šī zagšana tiek legalizēta valsts līmenī un neviens pat nav jāķer! Lai šo jautājumu vispār varētu diskutēt vai pat atrisināt, ir jāvienojas par jēdzieniem. Valsts neeksistē pašmērķīgi. Vispirms tai ir jānodrošina likumība un kārtība. Tā arī ir galvenā valsts funkcija - sodīt neliešus un atdarīt laba darītājiem. Valsts un tās subjekti ir pakļauti morālajam likumam. „Tev nebūs zagt” vienlīdzīgi attiecas kā uz pilsoni, tā arī valsti un arī uz ierēdniecības aparātu. Valsts arī nevar un nedrīkst nodarboties ar labdarību pēc definīcijas. Kur tad ienāk sociālisms valsts funkcijās? Tad, kad cilvēki vairs negrib pildīt savus, Dieva uzliktos pienākumus. Tās ir daudzas jomas: vecāki, pensionāri, bezdarbnieki, bērni, visādi pabalsti un „algas”, pacienti utt. Šoreiz aizskaršu tikai pabalstus.

Not yours to give.

Kā piemēru tam, kā var izsaimniekot naudu ar pavisam „skaidriem, tīru asaru pavadītiem motīviem”, minēšu stāstu no ASV agrīnā kongresa (House of Representatives) vēstures. 1884. gadā, Džordžtaunā nodega kāds strādnieku rajons, bez pajumtes atstājot daudzus tūkstošus strādnieku ģimeņu. Pavalsts kongresā (lasi Saeima) , kreisi noskaņota demokrātu grupa iesniedza likumprojektu par atbalsta sniegšanu 20 000 ASV dolāru apjomā (toreiz salīdzinoši liela nauda) ugunsgrēkā cietušajām ģimenēm. Bez dziļākas analīzes tā ir arī tipiska mūsdienu situācija ar visai labu dzidru asaru motivāciju. Runas vīrs runāja par solidaritāti, vienlīdzību, brālību utt, līdz klausītāju ausis bija pārliecinātas, jo arī viņu acīs sāka riesties asaras un lielākā daļa kongresa nobalsoja par likumprojektu. Nākošajā vēlēšanās viņš vairs netika varas pārstāvniecībā. Kāpēc? Viņš taču tautai darīja labu! Tauta bija nepateicīga? Nē, tā bija gudra un jau iztālēm pamanīja zagšanu. Šis pats kongresmenis pēc tam apceļoja pavalsti, lai noskaidrotu, kāpēc tā? Par ko? Skaidrojums bija sauss un vienkāršs – it is not yours to give ! (Tu ziedo citu cilvēku naudu!). Kā elektorāts var būt pārliecināts, ka nākošo reizi tā vietā, lai līdzekļi tiktu izmantoti kārtības un likumības uzturēšanai, 200 000 nodokļu maksātāju naudas netiks ziedoti vēl kādam skaistākam mērķim, piemēram, nacionālajai bibliotēkai vai koncertzālei (mana piezīme)? Jebkura līdzīga rīcība paver ceļu korupcijai un favorītismam. Šis kungs bija Deivijs Krokets (Colonel Davy Crockett) To saprazdams, viņš apsolīja, ka ievēlot viņu nākošajās vēlēšanās, viņš visiem spēkiem cīnīsies, lai neviens cents no nodokļu naudas netiktu ziedots šādiem mērķiem.

Šis stāsts vēl nav galā, jo, protams, pēc šī visai garā vēstures izklāsta rodas jautājums – kā tad palīdzēt šiem nelaimīgajiem? Vai mums nav pienākums to darīt? Atbilde ir – mums ir obligāts pienākums to darīt un mums ir jāpalīdz! Tā ir atbilde. Uzsvars ir uz vārdu MUMS, nevis VALSTI. Ja kāds valsts ierēdnis to grib darīt, tad lai ziedo savu naudu. Šī paša stāsta turpinājums labi atainos manis teiktā būtību. Nākošajā kongresā Deivijs Krokets tiešām nonāca līdzīga izaicinājuma priekšā. Tikai šoreiz balsojums par finansiālu palīdzību bija kādai ģenerāļa atraitnei. Ģenerālis bija miris un līdz šim godīgi un pašaizliedzīgi kalpojis valsts armijai. Nu jau cits kreisi noskaņots runas vīrs runāja par pienākumu, kuru ģenerālis ir labi pildījis, par solidaritāti un pateicību viņam un viņa dzimtai... Tas skanēja tā, it kā valsts būtu šim ģenerālim ko parādā naudas izteiksmē. Kroketa kungs piecēlās un uzrunāja kongresu par naudas patieso īpašnieku un zagšanu, kura legalizēti plānojās kongresā. Tautas pārstāvji bija izmisuši. Visi saprata lietas būtību, bet kā palīdzēt? Uz to Krokets atbildēja, ka viņš ir gatavs ziedot savu divu nedēļu izpeļņu atraitnei un, ja katrs kongresa pārstāvis, kurš būtu nobalsojis par citu cilvēku naudas ziedošanu šim mērķim, darīs to pašu, tad atraitnei būs vairāk naudas nekā bija plānots nozagt no nodokļu maksātāju naudas. Paradokss bija tas, ka kongress nobalsoja pret šo projektu, bet arī naudas savāca daudz mazāk, nekā tad, ja katrs „asarainais”, sirds tīrais laba darītājs un citu naudas ziedotājs deputāts būtu ziedojis savu naudu (kuru tomēr gribās sev un tikai sev). Es atgriežos pie vārda MUMS dažas rindkopas iepriekš. Jā, mums ir jāpalīdz! Mums pašiem ir jāziedo, cik varam, lai palīdzētu likteņa pabērniem utt, bet neviens valsts ierēdnis nedrīkst šo lēmumu „ziedot” pieņemt manā vietā, jo tie ir mani nodokļi. Mūsu valstī šādi tiek ziedota nauda lielākajai daļai sociālo programmu. Tiek atbalstītas sabiedriskas organizācijas, kuru mērķus ne es, ne lielākā daļa sabiedrības neatbalsta. Ziedošana ir brīvprātīga rīcība, un tas ir katra sirds stāvoklis, kurš liedz vai liek ziedot.

Atmodas laikā baznīcas bija stāvgrūdām pilnas ar ļaudīm, kuri neskaidru motīvu vadīti tādējādi izpauda savu attieksmi pret gadu desmitiem uzspiesto vienīgo pasaules uzskatu. Visa brīvības ideja ir un bija līdzīga. Cilvēki apvienojās zem lozungiem un ideāliem, kuri lai arī skan līdzīgi, katra cilvēka apziņā atainoja pavisam pretējas lietas. Tas arī notika. Līdzko lozungam bija jāpārtop reālā darbībā, tad tie, kuri līdz šim bija poliskie līdzgaitnieki kļuva par asākajiem pretiniekiem, jo tieši darbība ir tā, kas norāda vai cilvēki ir vienādi domājoši vai nē. Latvijas karogu var izkārt jebkuras mājas īpašnieks, bet to vai viņš ir valstiski domājošs parādīs nākamās darba dienas rīts. Tā sauktie lielie jēdzieni: Brīvība, Godprātība utt. ir tukša skaņa, ja tiem nav pašdeklarējoša avota, kurš nosaka, kas tad īsti ir Brīvība, Gods, Vienprātība, Cieņa, Mīlestība. Viss pārējais ir klajš liberālisms, kurš visu skata un nosaka patīk-nepatīk kategorijās.