Šodien Latvijas Radio-1 raidījumā "Krustpunktā" Meļņiks, Stendzinieks, Liepnieks. Ļoti interesanta intervija. Cita starpā izskanēja viedoklis, kam šķiet piekrita intervējamie, ka "patiesība ir kaut kur pa vidu". Nav tik gaužām svarīgi, par kādu tēmu (šoreiz polittehnoloģijas) runāja, ja skats uz pasauli ir caur šādu prizmu. Šie jēdzieni – „zelta vidusceļš”, „kompromisa māksla” utt. raksturīga politiskajām attiecībām un nevis veidam kā nonākt pie patiesības. Bēdīgi, ka šāds domāšanas modelis ir iesakņojies arī sabiedrības morālo kritēriju noteikšanas algoritmos.
Mans uzstādījums - patiesība, ir kaut kas radikāls un galējs (balts vai melns, karsts vai auksts), kas no tās sludinātāja prasa, ja ne visu, tad daudz. Ja patiesība ir "kaut kur pa vidu", tad tās nav vispār, jo "kaut kur" ir relatīvs jēdziens un patiesība nevar būt relatīva. Pēc savas izcelmses šī relatīvo patiesību domāšana ir tuvāka austrumu filozofijām, piemēram, Budismam. Ja patiesība "dzimst" kompromisā, tad tas ir kompromiss, nevis patiesība. Tas nenozīmē, ka nav jāieklausās oponentā, bet tikai to, ka kompromiss nav patiesība. Sauksim lietas īstajos vārdos! Vakar, tajā pašā Latvijas Radio-1 dzirdēju kādu dzejnieci (nesaukšu vārdā), kura cita starpā teica: „nekad neuzticieties tiem, kas apglavo, ka zina vienīgo patiesību”. Jūs jau nojaušat kāds ir šīs dzejnieces pasaules uzskats? Kas ir tas, ko viņa neieredz ar visu sirdi? Atbilde ir - Logos (vārds, loģika – Jņ 1:1), tas, kas atklāj patiesību. Redziet, ja cilvēks ir relatīvists, viņš jau var to sludināt, bet nespēj pēc tā dzīvot. Piemēram, jūs aiznesiet zelta gredzenu juvelierim un viņš pēc dažam blīvuma pārbaudēm norāda, cik vērts (tīrs) ir jūsu zelts. Tā būs patiesība, bet (dzejnieces vārdiem) nevar taču uzticēties tam, kurš sludzina „vienīgo patiesību”! Pamēģiniet tagad pielietot dzejnieces vai „zelta vidusceļa” uzskatus šajā konkrētajā situācijā? Dzejniecei būtu jāapstaigā 10,100,1000 un vairāk juvelierus un tā būtu jāturpina līdz šīs niecīgās dzīves beigām. Tas pats attiecas uz zinātni (tas mani skar personīgi). Tā var būt konkrēta, absolūta (kā fizikas konstantes), nevis realtīva, citādi tā nav zinātne. Bet nebrīnaties, viens mans profesors Stradiņa Universitātē sludināja, ka zinātne ir relatīva un pats tā sapinās savos argumentos, ka vēlāk bija kauns pašam un tiem, kas viņu klausījās atvērtām mutēm.
"Krustpunkta" viesu otrs uzstādījums bija sekojošs: nabagiem jāpārtrauc demonizēt turīgos (galvenā doma - turīgs var palikt arī gluži godīgā ceļā - strādājot), kā arī turīgajiem jācenšas saprast mazturīgos. Jā, jūs pareizi izlasījāt. Variet noklausīties pārraidi 13:06.
Problēmu redzu šādi: mūsu relatīvistu un morāli-liberālās sabiedrības nabagi un mazturīgie vienmēr skatīsies uz turīgajiem ar skaudību (ja ne visi, tad lielākā daļa), jo viņi visu redz caur salīdzināšanas prizmu šeit un šodien. Šī ir "nepārvarama vara".
Otrkārt, kā lai turīgais saprot mazturīgo, ja viņu dzīves uzskatu platformas atškiras? Vai var turīgais, kurš savu kapitālu nopelnījis ar darbu un prātu, iejusties mazturīgajā, kurš (tikai piemēra pēc) ir slinks domāt un slinks strādāt? Kā var iejusties slinkumā un domāšanas kūtrumā? Tas ir tikpat neiespējami kā saprast (pēc būtības), kāpēc jādauza telefona būdas un jālauž sabiedriskā transporta pieturu reklāmas stendi. Psihologi iebildīs, ka to var, bet es kā ārsts apzinos, ka lai kā es gribētu, pilnībā saprast savu pacientu problēmas es nespēju. Tāpat bagātais nevar saprast nabago. Tā ir tukša retorika (lasi, muldēšana). Ir jābūt vēl kam, lai tā (iejušanās) notiktu. Es šeit runāju par īstiem dzīves pabērniem: bāreņiem, atraitnēm, nevarīgiem pensionāriem u.c. līdzīgiem šajā kategorijā. Es nerunāju par slinkajiem, uz nodokļu maksātāju rēķina veģetējošiem un citiem „nabadziņiem motociklistiem”, kā sugas pārstāvjiem. Tātad, lai „iejušanās” notiktu, ir nepieciešama attieksme, kas nepieļauj relatīvistu uzskatu, ka „patiesība ir kaut kur pa vidu”, jo tikai balstoties uz abolūtām vērtībām, mēs uzticoties šo vērtību atklājējam, varam „iejusties” un darīt kā ir pareizi, nevis kā mēs jūtamies. Un kā mēs jūtamies, to mēs katrs zinām.
Visbeidzot Salamans mācītājs 10. nodaļā mums atklāj, ka nabadzība ir ļoti plašs jēdziens: Vēl ir kāds ļaunums, ko es redzēju zem saules, un proti - tā ir nepareiza valdnieka rīcība: dažs nelga tiek celts lielā godā, un īsteni dižciltīgajiem jāsēž zemākā vietā. Es esmu redzējis vergus augstu zirgos sēžam un vadoņus kā vergus kājām ejam.
Nabadzības vai bagātības kritēriju nosaka, nevis tas, kas tev pieder, bet kas tu esi. Un to, kas mēs esam, ir atklājis mūsu Radītājs.
