http://www.tvnet.lv/zinas/tava_balss/327511-16_izredzetas_kapitalsabiedribas
Savos blogos ne reizi vien esmu izteicies, ka valsts nedrīkst nodarboties ar komercdarbību (tāpat kā ar labdarību), jo to, pirmkārt, nedefinē Satversme, otrkārt, tas kropļo tirgu, treškārt, tas veicina fašisma attīstību, ja jūs saprotiet, ko ietver šī jēdziena definīcija.
Pirms nedēļas sabiedrība uzzināja par 16 izredzētām valsts kapitālsabiedrībām , kurām ir tiesības maksāt prēmijas darbiniekiem, no kuriem esot atkarīga uzņēmuma izaugsme un ienākumi. Ir vesela virkne ārēji skaistu nosacījumu, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai varētu maksāt šīs prēmijas. Neviena no minētajām nav strādājusi ar zaudējumiem un ir pelnījusi (brīnums vai, ne?). Neviena neizmanto budžeta dotācijas un algas izmaksā tikai no saviem ieņēmumiem. Jomas? Transporta, enerģētikas, sakaru, mežsaimniecības vai ūdens apgādes nozares - vienīgās uz šo brīdi globāli perspektīvās komercdarbības nozares Latvijā.
Skaisti! Kur tad ir problēma? Pirmkārt, valsts nedrīkst nodarboties ar uzņēmējdarbību, jo tas neietilps valsts funkcijās. Valsts funkcijas pamatā ir sodīt neliešus un nodrošināt tiesiskumu (Likums un kārtība). Valstij jābūt ļoti ierobežotai vai nekādai sociālai funkcijai. Ja armija sāk nodarboties ar uzņēmējdarbību, lai nodrošinātu militārā personāla algas un iepirktu ieročus, vai tas ir pieņemami? Protams, ka nē! Tā tas notiek virknē Āzijas valstu, piemēram, Indonēzijā . Tas, protams, ir labi, ka šīm prēmijām netikšot izmantota nodokļu maksātāju nauda, tomēr valdība un kapitālsabiedrību vadības ir aizmirsušas uz kā vēsturiski balstās šie uzņēmumi. Lai tos dibinātu ir bijusi nepieciešama /nodokļu maksātāju!/ nauda. Lai uzsāktu to efektīvu darbību, bija nepieciešama /nodokļu maksātāju!/ nauda. Galvenais, ir bijis nepieciešams valsts protektorāts konkrētās uzņēmējdarbības nodrošināšanai – legāls monopols. Šādas „uzņēmējdarbības” iezīmes ir raksturīgas fašismam un sociālismam. Valsts nedrīkst nodarboties ar uzņēmējdarbību, jo tas kropļo brīvo tirgu. Par to laikam šaubas varētu būt tikai sociālistiski noskaņotiem pilsoņiem un laiku šī apgalvojuma pamatojumam netērēšu. Vismaz ne šeit.
Patiesībā tas nav pārsteigums, ka valsts, kura ar nodokļu maksātāju naudu rīkojas tā it kā tā tai piederētu (50 % no budžeta ir politiski motivēti sociālie maksājumi), ļauj maksāt prēmijas valsts kapitālsabiedrībās no naudas, kas ir nopelnīta balstoties uz nodokļu maksātāju „investīcijām” agrākos gados.
Privātam uzņēmējam, kuram būtu tāds protektorāts kā valsts komercsabiedrībām, kā arī brīvi pieejami „ kredīti” , kurus nav jāatdod (nodokļu maksātāju naudas veidā) vai „investīcijas” - nebūtu problēmas strādāt ar peļņu minētajās nozarēs.
Varbūt pievienot sarakstam valsts slimnīcas? Nevar, jo neatbilst kritērijiem! Reizēm ir grūti saprast kāpēc slimnīcas, kā valsts kapitālsabiedrības nedzīvo tādā leiputrijā kā, piemēram, Latvenergo? Iemesls ir pavisam vienkāršs - valsts pati nosaka cenas par kādām iepirks pakalpojumu no sevis pašas (Valsts slimnīcas). Diemžēl cenas valsts apmaksātajā medicīnā ar dažiem izņēmumiem nesedz pat pašizmaksu, nerunājot par izaugsmi vai investīcijām. Tās diemžēl neregulē sabiedrisko pakalpojumu regulators. Tā tas nav nevienā no protekcijā esošajiem 16 valsts uzņēmumiem. Lai iegūtu elektrību, nevar gvelzt muļķības un blēt retoriku. Pat valsts apzinās, ka ir vajadzīgas konkrētas investīcijas un viss maksā tik cik maksā. NEVIENS minētais protežē uzņēmums, nepārdos savu produktu zem pašizmaksas, tātad zaudējumu iespējas ir izslēgtas defoltā. To nepieļautu arī sabiedrisko pakalpojumu regulators (skat. 1. Pants). Ir jābūt lielam idiotam, lai nespētu noturēt uzņēmu „virs ūdens” kurš strādā tik aizsargātā un labvēlīgā vidē. Varbūt šīs prēmijas ir jāmaksā, lai normālie valsts kapitālsabiedrību neatsveramie vadītāji nedeģenerētos līdz idiotiem? Uzņēmējdarbībā parasti ir otrādi, bet, ak, vai, tā jau nav uzņēmējdarbība!
Lai lasītājiem būtu vēl skaidrāks priekšstats uz kāda pamata pelna un gatavojas maksāt prēmijas valsts kapitālsabiedrības minēšu sekojošu piemēru. Jums piedzimst mazulis, jūs to mīliet, audziniet, skolojiet (sauksim to par emocionālajām investīcijām un kredītiem), tad viņš sāk iet skolā un apmeklē hokeja nodarbības (kurā jūs jau investējiet patiesas summas), tad viņš aug vēl lielāks un sāk mācīties labā skolā, kas nav par velti. Tad ir sasniegta līnija, kad var teikt, ka jūsu lolojums ir IZAUDZIS. Viņš sāk strādāt un kļūst finansiāli neatkarīgs. Jūs priecājaties. Tas pats notiek ar īstu biznesu, kuram jādarbojas brīvā tirgus apstākļos. Jūs to radiet, lolojiet, investējiet, konkurējiet un visbeidzot sākat pelnīt. Jūs sevi atalgojiet ar prēmijām, dividendēm utt. Jūs priecājaties. Kas notiek ar valsts kapitālsabiedrību? To rada valsts, ieliek siltumnīcas režīmā un sākumā investē mūsu (mūsu vecāku) nodokļos samaksāto naudu. Jeb varbūt tie piedzima ar tām investīcijām? Kā vienā labā hrestomātiskā latviešu filmā tika teikts: „Māte tevi dzemdēja ar tiem instrumentiem!” iespējams kā tā, bet laikam tomēr - nē. Jebkura valsts uzņēmuma peļņa šodien ir balstīta uz mūsu nodokļu investīcijām šajos uzņēmumos vai to likumīgajos priekštečos.
Un vēl, ir lieki muldēt par neatsveramajiem darbiniekiem mūsdienās, kad bezdarbs tuvojas 20% robežai. Kā teica franču ģenerālis Šarls De Golls (General Charles De Gaulle 1890 - 1970) - ar neaizvietojamiem ir pilnas kapsētas.
