LĪDZJŪTĪGAIS FAŠISMS

Padomju Krievijas mediji jau sen bļauj par fašisma atdzimšanu Baltijā, un re (!) Austrijā tas arī „atdzimst”, tomēr, lai runātu par fašisma tēmu, mums vispirms ir jādefinē, kas ir fašisms. Ja es teikšu, ka fašisms atdzimst ne tikai Baltijā, bet pat ES un ASV, tad mēs katrs zem tā sapratīsim dažādas lietas. Tas tāpēc, ka sabiedrība rupji jauc fašismu ar nacismu. Tas, ko Zurofs un viņam līdzīgie Krievijas retorikas „meistari” vēlas pārmest Baltijai, ir nacisms II Pasaules Kara (II PK) kontekstā un vienīgi. Kad izmirs II PK dzīvi esošie dalībnieki, tad „izmirs” nacisms Baltijā (pēc Krievijas un Zurofa loģikas). Tomēr jāatzīst, ka gandrīz 100% cilvēku apziņā fašisma vārds saistās ar II PK, kāšu krustu, Hitleru vai daudz retāk Musolīni. Fašismam kā tādam ir tieši tik daudz kopēja ar nacismu, cik kāšu krustam ar Hitlera iztēli (skat. Latviešu tautas ornamentus). Ir daudz teoriju un definīciju, un tās visas vairāk norāda, pret ko fašisms iestājas, nevis, kas fašisms ir, tomēr ir dažas nozīmīgas pamatpazīmes:

• Valsts varas absolūtisms un indivīda dzīves pilna subordinācija (līdzīgi kā sociālismā);
• Valsts un indivīda interešu pilna sapludināšana valsts interesēs; Valsts neierobežota vara (to neierobežo konstitūcija);
• Darvinisma principu pielietošana sabiedrības formēšanā. Stiprākā (pielāgotākā) izdzīvošanas teorija rada pārcilvēka ideoloģiju (bioloģiski – Nīče, sociāli - Ļeņins) ar loģiski sekojošu imperiālismu;
• Elitārisms – valsts sistēma, kuru pārvalda kāda pašpasludināta elite (atceraties multfilmu Madagaskara par pašpasludināto lemuru karali?);
• Ekonomiski fašisms aizstāv korporatīvu valsti, kurā bizness ir nesaraujami saistīts ar valsts interesēm. Precīzāk – fašismā ir ilūzija, ka pastāv privāts īpašums, patiesībā valsts ar to jebkurā brīdī var rīkoties pēc savas patikas (lasi – kopējā labuma interesēs). Fašismā daudzas ekonomiskas un sociālas sfēras it kā pārvalda privātie uzņēmēji, labdarības organizācijas, baznīcas un fondi. Patiesībā tās ir proksi-organizācijas[i].

Vēl sapratni par fašismu varētu paplašināt fakti par to, kas fašisms nav:

• Republikas tipa valsts pārvalde (pārstāvnieciska pārvalde). Pirms Mārtiņa Lutera vairāk kā 1000 gadu jebkura valsts vai baznīcas pārvalde un autoritāte (izņemot Jūdu republiku Samuēla pārvaldes laikā) subordinēta vienai personai – ķeizaram vai pāvestam. Šādas varas pārstāvniecības maiņas iemesli meklējami pašā reformācijā, kam var veltīt atsevišķu rakstu. Fašisms nekad nebūs republikānisks.
• Konstitucionāla vara. Pēc būtības tas norāda uz ierobežotu valsts varu. Gan likuma devējus, gan valdību, gan tiesu varu (kuriem jābūt pilnīgā līdzsvarā) ierobežo konstitūcija jeb Satversme. Fašisms nav konstitūcijas ierobežots.
• Reliģiskās izpausmes brīvība un no tās plūstošās konstitucionālās brīvības uz runu, pulcēšanos utt.
• No valsts ideoloģijas un kontroles neatkarīgas izglītības iespējas (vai Latvijā tas ir brīvi iespējams? Tas pārdomām).
• Kapitālisms. Fašisma ideoloģijā ekonomika, sociālās palīdzība utt. ir cieši kā proksi (governnent-by-proxi) saistīts ar valsti, jo Musolīni teica: „Viss iekš Valsts un nekas ārpus Valsts, nekas pret Valsti”.

Krievija un Zurofs nemaz neapzinās, cik daudz taisnības ir viņu vārdos. Tas tāpēc, ka viņi domā ļoti šaurā kontekstā. Eiropas un ASV demokrātijas pašām nemanot virzās Musolīni postulāta virzienā. Iestājoties par darbu kā vērtību[ii] un neļaujot leģitīmi zagt (vai vismaz norādot uz to), ar šo blogu vēlos darīt zināmu, ka fašisms nemanāmi tuvojas mūsu apziņai arī esošās krīzes kontekstā. Sociālisti nemaz neapzinās, cik tuvu viņu uzskati ir fašistiem šajā jomā, un tāpēc ir lieki lietot klišejas par fašismu vietās, kur tas galīgi neiederas. Vēsture to arī parāda, ka Vācijas nacisti sākotnēji ļoti labprāt sadarbojās ar PSRS komunistiem (skat. Soviet Story). Ja sociālismā viss ir redzami pakļauts valsts kontrolei, tad fašismā ir ilūzija, par privātīpašumu, tiesībām utt., kas tomēr patiesībā ir pilnībā pakļauts valsts kontrolei.

Runājot par leģitīmu zagšanu, ne ASV konstitūcija, ne Latvijas Satversme nedefinē jeb nerunā par valsts sponsorētu labdarību. Šeit nevajag jaukt sociālo atbildību, par ko „bļauj” sociālisti un valsts sponsorētu „labdarību” uz nodokļu maksātāju rēķina. Problēma kārtējo reizi ir nepareizi lietoti uzsvari. Mums tiek potēts, ka tikai tā ir laba valsts, kura ir sociāli atbildīga valsts, ar to domājot sociālo atbildību deleģēšanu valstij. Pareizs ir apgalvojums, ka mums ir jābūt sociāli atbildīgiem, bet MUMS un NEVIS valstij. Noņemot atbildību no mums katra par nabagiem, bāreņiem un likteņa pabērniem, mēs kļūstam par farizejiem (vai sauciet kā gribiet). Es savu artavu esmu nomaksājis, lai Valsts rūpējas! Mēs paši stimulējam fašisma attīstību vēsturiskās demokrātijās. Es atkārtošos, bet tomēr – ja valsts pilsoņi PAŠI nav sociāli atbildīgi, tad tādai valstij nav tiesības pastāvēt zemes virsū! Ar sociālo atbildību es domāju katra pilsoņa personīgu palīdzību savam tuvākajam krīzes un nelaimes brīdī, nevis slinkuma un zagšanas ieraduma stimulēšanu. Kā sauc bezdarbnieka, kurš strādājis bez nodokļiem, rīcību, kad viņš dodas pie valsts, lai saņemtu kādu palīdzību situācijā, kurā viņam morāli nav nekādu tiesību tur doties? To sauc par zagšanu. To stimulē valsts (jo vispār pieļauj šādu nodokļu maksātāju naudas izmantošanu) un pats bezdarbnieks, ejot un prasot manis un tevis nomaksātos nodokļus, zagšanā piedalās līdzvērtīgi. Kāpēc bezdarbnieks neiet un neprasa savam līdzpilsonim palīdzību (kas nebūtu zagšana)? Tāpēc, ka sen mirušas ir šādas tradīcijas, un līdzpilsonim, pat ja viņam ir līdzekļi ko dot, ir gaužām vienalga. Patiesībā Naturālistu un Humānistu sabiedrībā nav patiesa pamata kādam palīdzēt, izņemot savstarpēji izdevīgās situācijas.

Ir neprātīgi domāt, ka valstī, kuras aparāts ir „sociāli atbildīgs”, arī tās pilsoņi automātiski ir sociāli atbildīgi. Sociāli „bezatbildīgai” valstij (Valsts, kura neuzņemas sociālās funkcijas) ar sociāli atbildīgiem pilsoņiem ir iespējas izdzīvot jebkuru krīzi. Patiesībā TV akcijas ar naudas vākšanu, paldies Dievam, ir kāda atbalss no tā, kā tam patiesībā būtu jābūt. Tas nav Valsts uzdevums un nekad nebūs. Ja mēs to deleģējam valstij, mēs virzāmies sabiedrības morāla un sociāla (vēlreiz – katra pilsoņa tiešas, nevis deleģētas atbildības kontekstā) sabrukuma virzienā. Tāda valsts beidz autoritāri.

Fašistiskā governnent-by-proxi tipiska pazīme ir nodokļu maksātāju līdzekļu piešķiršana bezpeļņas un sabiedriskajām organizācijām, biedrībām, reliģiskajām un „cilvēktiesību” (jo cilvēktiesības definē tā, kā to vēlas valsts) organizācijām. Valsts ne tikai piešķir šos līdzekļus protekcijā esošajām organizācijām, bet arī ietekmē šo organizāciju politiskos uzskatus. Tās organizācijas, kuras neatbilst valsts politiskās elites uzskatiem, var mūžīgi sapņot par kāda finansējuma piešķiršanu. Ir valsts „atzītās un neatzītās” organizācijas, jo ir kāds, kurš ir vienlīdzīgāks par citiem (Orvels).

Vēl šajā grupā ir Valsts komercsabiedrības. Valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību (jo Satversme to nedeleģē), tādējādi kropļojot tirgu, un kā sekas ir augsts favorītisma (arī korupcijas) risks. Tie visi ir fašisma iedīgļi, jo valsts sāk funkcionēt pēc governnent-by-proxi principa: Viss iekš Valsts un nekas ārpus Valsts. Tam seko valsts varas absolūtisms, eltārisms un .... visbeidzot fašisms. Ļoti tipisks piemērs ir Venecuēla, kurā fašisms ir pilnbriedā (pēc lielākās daļas definīciju) un visi domā, ka Čavess ir tikai „padumjš” sociālistu ideologs. Kam ir laiks, papētiet ASV prezidenta Obama runas (piemēram par veselības aprūpes reformu ASV). Būsiet pārsteigti par līdzību. Ugo Čavess ir viens no skaļākajiem bļāvējiem, ka ”kapitālisms” ir bankrotējis. Nevis kapitālisms ir bankrotējis, bet uzņēmējdarbības morāle. Jājautā, kāpēc uzņēmējdarbības morāle ir bankrotējusi? Skat. iepriekšējo blogu „Par cilvēktiesībām turpinot...”. Nodeldēta, bet bieži aizmirsta patiesība ir tā, ka nevis beisbola nūja nosaka, ko ar to darīt, bet tās lietotāja morāle. Ar to var spēlēt spēli, ar to var ielauzt savam tuvākajam galvas kausu. Nūja vainīga? Kapitālisms vainīgs?

Skaidrs, ka kapitālismā un liberālo brīvību politiskā sistēmā valsts nespēj un nespēs parūpēties par visām sociālajām vajadzībām. Vienmēr bija un būs nabagi un bagāti, muļķi un gudri utt. Iestāšanās pret nodokļu maksātāju naudas „izbazarēšanu” visu sociālo vajadzību apmierināšanai nav fašisms (kā daži postulē). Tie , kas postulē savu vēlmi tam, lai valsts par VISIEM sociāli parūpētos, ir divas izvēles, vai nu iestāties par fašismu, vai sociālismu. Latviešiem ir pazīstams gan viens, gan otrs. Varbūt ir laiks izvēlēties?

------------------------------------------------------------------------------------------------
[i] It kā neatkarīgas, bet patiesībā nesaraujami saistītas ideoloģiski, ekonomiski utt. Angļu valodā iznākošajās politekonomiskas grāmatās to sauc par governnent-by-proxi, jeb varas administrēšana caur „nevalstiskajām” organizācijām, „privātiem” biznesiem, valsts baznīcām utt.
[ii] „Darbs dara brīvu” nav Hitlera izdomāts sauklis

PAR CILVĒKTIESĪBĀM TURPINOT...

Šis bloga ierobežotā telpa neļauj pilnvērtīgi argumentēt visu cilvēktiesību problēmu. Centīšos vismaz dot pamata nostādnes, to argumentāciju un dažus secinājumus apspriešanai.

Nirnbergas problēma.
Lai mums būtu pamats diskusijai (cerot, ka šie blogi tādas izsauc) atgriezīšos nesenā pagātnē – 1945.gadā, Nirnbergas prāvā, kurā tiesāja dzīvus palikušos nacisma pīlārus. Pirms II Pasaules kara autoritāro valstu likumdošana bija tā izkropļota un revidēta, ka tie noziegumi, kurus mēs šodien saucam par „noziegumiem pret cilvēci” minēto valstu likumdošanā bija perfekti likumīga rīcības. Uz kāda pamata lai tiesā šos noziedzniekus? Par to, ka tie bija noziedznieki, nevienam ar prātu draugos esošam cilvēkam nebūtu jāšaubās. Jā, bet kāpēc nebūtu jāšaubās? Redziet, Nirnbergas prāvas tiesnešiem bija nopietnas problēmas noformēt apsūdzību atskaites sistēmas trūkuma dēļ? Skaidrs, ka Vācijas likumdošana tā nevar būt. Tas arī netieši norāda uz to, ka neviena valsts, vai cilvēku rakstīts likums nevar kalpot par īstu pamatu morāli saistošiem lēmumiem. Arī viss mūsdienu cilvēktiesību likumu klāsts ir tikai formāli, vājš patiesības atspoguļojuma mēģinājums (tomēr labi, ka ir vismaz tāds). Nirnbergas tiesas prāvas lēmums bija balstīts uz „likuma, kurš ir virs cilvēku likuma” – universāls Morāls likums virs cilvēku rakstītā likuma.

Morāles avots
Nirnbergas piemērs skaidri parāda, ka morāles likumi eksistē cilvēka sapratnē, bet to avots nav pats cilvēks. Ja šo likumu avots ir cilvēks, tad viss ir relatīvs, arī laba un ļauna sapratne ir relatīva; tādā gadījumā Vācijas nacistu tiesāšanai nav pamata, jo to izraisītais ļaunums ir relatīvs (kā sludina austrumu filozofijas), nevis reāls. Viss ir definējams tikai kā patīk/nepatīk. Diemžēl ir maz tādu sekulāru filozofu, vēl mazāk ierindas cilvēku, kuri sludinot relatīvisma pasaules uzskatu pēc tā arī dzīvotu. Es personīgi nepazīstu nevienu. Ar šo problēmu cīnījās un zaudēja Alberts Kamī. Mūsdienu ateisma ikona R.Davkins (R. Dawkins), skaidri norāda, ka jēdziens par absolūtu morāli neeksistē un godīga (kritērijs?) a-morālista dzīvē tam esot jāparādās (pēc darbiem būs spriest?). Pat Birmas Budistu mūki pieprasa konstitucionālas tiesības uz izteiksmes brīvību. Par kādām tiesībām runā šie ļaudis? Piemēram, uzsākot visparastāko strīdu cilvēki mēģina pierādīt kādu patiesību, katra puse pretendējot uz patiesības monopolu to atklāti neatzīstot. Pat vienkāršam strīdam un solīdai viedokļu apmaiņai nav jēgas relatīvistu sludinātajā pasaules uzskatā. Tā klusiņām piebildīšu, ka par zinātne zaudē savu absolūtā arbitra jēgu, ja viss ir relatīvs. Ja Morāles Devējs tomēr ir reāls, tad mūsu dzīve ļoti radikāli mainās. Visam ir jēga, mērķis un nozīme (arī mums). Mēs vairs neesam dzīves centrā, bet tur ir Radītājs (tam būs svarīga nozīme mūsu diskusijā par tiesībām). Tas rada nedziedināmu sekulārā pasaules uzskata „sūci”. Lai ateisti varētu rast izeju no šīs filozofiskās bezizejas, ir radītas vairākas sholastiskas skaidrojumu sistēmas, kuras patiesībā nevar apmierināt pat pašus sekulāristus, situācijās, kurās šie skaidrojumi tiek reāli pielietoti viņu dzīvēs. Tādas ir, piemēram, situācijas ētika, kas māca, ka morāle ir kulturvēsturisks fenomens. Kas vienai nācijai esot labi, citai nav. Tas būtībā ir vāji maskēts relatīvisms. Es šoreiz neiedziļināšos katrā šajā sistēmā, bet tās visas neiztur loģikas kriticismu.

Kas piešķir tiesības?
Kas tad mums piešķir jebkādas tiesības? Vai sekulārā valstī (E.U.) var pastāvēt citas tiesības, kā tikai tās, kas ir valsts piešķirtas? Veiksim nelielu ekskursu tiesību rašanās vēsturē un interpretācijā (juristi un vēsturnieki wellcom komentēt). Ir vairākas tiesību teorijas. Es tās gan gribētu saukt par pienākumu teorijām visa turpmākā kontekstā.

1. Tiesības piešķir valsts un tas esot absolūtais tiesību avots. Šajā grupā ir visas konkrētās valsts pilsoņu tiesības utt. Piemēram, man Latvijā ir vēlēšanu tiesības, bet Lietuvā nav. Man tās tiek piešķirtas tāpēc, ka esmu Latvijas pilsonis. Šāda veida tiesības ir atainotas arī JD, kur apustulis Pāvils, pirms drošībnieki viņu ir nodevuši rīkstēm, norāda, ka ir Romas pilsonis. Romas pilsoņiem bija tādas tiesības, kuras nebija piešķirtas citiem brīvajiem un vergiem. Tomēr absolutizējot Valsti, kā tiesību devēju, mēs tai piešķiram absolūtu varu (valsts varai jābūt konstitūcijas ierobežotai) ar no tā izrietošām bīstamām sekām: ja valsts dod, tad valsts var arī ņemt. Respektīvi, šādā kontekstā tiesības nav kaut kas absolūts, bet relatīvs – politikas un laikmeta iegrožots. Nacistiskās Vācijas piemērs neprasa citus komentārus.

2. Tiesības piemīt saprātam, kurš spēj sevi realizēt (ateisma filozofs J. Tooley). Es ceru, ka jebkurš cilvēks, kurš nav sastrīdējies ar galvu saprot, ka tas ir galīgi greizi. Kas notiek ar psihiski slimiem vai bērniem? Pēc šīs teorijas pieaugušam sunim ir vairāk tiesību nekā jaundzimušam bērnam. To šī teorija to arī atklāti sludina un pie šīs grupas pieder daļa dzīvnieku tiesību aizstāvju.

3. Tiesības ir dabas (?) dotas- naturālas. Kuras dabas? Tās, kuru sekulāri ļaudis sauc par absolūtas varbūtības procesā radušos? Pats jēdziens dabas dotas tiesības ir aloģisms. Daba un visa dzīvība, kas (pēc sekulārā pasaules uzskata) ir gadījuma rakstura un izlases procesā veidota nevar dot citas tiesības, kā „elitāras zilo asiņu tiesības” vai mūsdienās „ģenētiskā pārākuma” tiesības, kuras, protams, ir saistītas ar „zilo asiņu” elites varu un tam sekojošu imperiālismu un pārcilvēka filozofiju (Nīče). Uz dabas doto tiesību teoriju balstās modernā cilvēktiesību prakse. Nenoliegšu, ka labāk, lai sabiedrība realizē morāli, nezinot no kurienes tā nāk, nekā sludina, ka tiesības dodot valsts vai indivīda izjūtas (patīk/nepatīk). Vismaz pašreiz sekulārie filozofi atzīst, ka ir grūti, pat neiespējami, uzstāt uz cilvēka vērtību ateistiskā pasaules uzskatā. 2000. gadā ateistu domātājs R. Gaita šo domu pasniedz šādi:

Sekulārā filozofiskā tradīcija runā par neatņemamām cilvēka tiesībām, neatņemamu cilvēka pašcieņu un par cilvēka personu, kuras dzīves mērķis ir pati persona. Es domāju, ka tā ir kā bļaušana tumsā, mēģinot pakļaut prātam neaptveramo. Reliģiskās tradīcijas runā par katra cilvēka sevišķumu, bet es nedomāju, ka svētuma (atdalītam ar mērķi) jēdzienam ir jebkāda nozīme ārpus reliģiskām tradīcijām.

Jebkuras cilvēka tiesības nāk no Morāles devēja. Ja šo pieņem par mūsu tālāko loģisko spriedumu virskārtulu, tad ir gaužām grūti novirzīties no pareizā ceļa cilvēktiesību definēšanā. Ja virskārtula ir – tiesības ir dabas dotas, tad mēs, labu gribot, noteikti braucam „grāvī”, ko pierāda nepamatotu indivīda tiesību (lasi, vēlmu) glorifikācija rietumu sabiedrībā un tiesību piešķiršana dzīvniekiem, augiem un tiesību jautājuma pielietošana seksuālo minoritāšu tiesību jautājuma risināšanā. Ja tiesībām ir Morāles devējs (es nerunāju par tikai par rakstīto morāli, bet arī to, kas atspoguļojas mūsu sirdīs. skat. Rom 1:19-22), tad pats tiesību jēdziens izmainās. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības laba un ļauna sapratnes ziņā, nevis ārējā izskata ziņā. Mēs esam Dieva morāles atspulgs, nevis pati morāle. Un mēs zinām, ka neesam radīti paši sev (narcisisms) vai citiem (verdzība). Mēs primāri esam šeit, lai pagodinātu Radītāju. Naturālisti māca, ka mums piemīt kāda vērtība pašiem par sevi, bet kāda vērtību var pats sev piešķirt naturāls cilvēks? Skatieties Animal Planet? Klasika: lauvas mātīte jož pakaļ antilopei, tad iekožas kājā, tad rīklē... antilope vēl spārdās un viss...Vai kāds vispār savās domās pieļauj, ka lauva ir pārkāpusi antilopes tiesības? Vai lauva ir rīkojusies amorāli? Naturālistu pasaules uzskatā cilvēks ir tāda pati lauva un antilope. Bet kāpēc mēs domājam, ka cilvēka slepkavība (lai tāpat būtu barības iegūšanas nolūkā) nav tas pats, kas antilopes medības? Kāpēc likt cilvēkus gāzes kamerā ir slikti? Tāpēc, ka cilvēks ir pēc Dieva tēla un līdzības radīts un vērtību viņam piešķir Radītājs. Gleznai vērtību piešķir tās gleznotājs. Jebkura slepkavība ir sacelšanās pret Dievu un viņa radīto attēlu. Tāpēc arī mēs gan ticīgi (to apzinoties), gan neticīgi (to neapzinoties) savā dzīvē realizējam taisnības principus, pat, ja mutiski cīnāmies pret to devēju.

Mums Radītāja piešķirto vērtību (kas ir atšķirīga no dzīvniekiem) mūsdienu sabiedrība cenšas izteikt cilvēktiesību valodā. Diemžēl ES citu vairs nesaprot. Šī „valoda” ir kļūdaina savā būtībā, jo uzsvars ir uz tiesībām un nevis pienākumiem. Ja reiz mēs esam radības, tad mūsu dzīve sākas ar pienākumiem, nevis tiesībām (Es esmu tas Kungs, tavs Dievs). Ja mēs esam varbūtības produkts, tad mūsu dzīve sākas ar es gribu, man patīk, man nepatīk. Tiesības uz dzīvību? Ne tik vienkārši! Līdzpilsoņu pienākums ir sargāt savu un līdzcilvēku dzīvības un darīt visu, lai novērstu tās nelikumīgu atņemšanu (Tev nebūs slepkavot). Tieši tāpēc mums kara gadījumā ir brīvprātīgi jāaizstāv sava zeme (lasi, līdzcilvēki). Tiesības uz veselību? Atkal cits uzsvars – gan man, gan tev vispirms ir pienākums rūpēties par savu un līdzcilvēku veselību. Vienkārši tiesības uz izglītību? Vecāku (nevis Valsts) pienākums izglītot savus bērnus! Tiesības uz runas brīvību nav vienkārši, „ko gribu to saku”. Tu ar savu muti vari „nokaut” savu tuvāko un tādējādi nebūsi realizējis savu pienākumu rūpēties par sava tuvākā patiesībai atbilstošu labo slavu (Tev nebūs dot nepatiesu liecību).

Laba namturība ir tas, kas mums ir vajadzīgs nevis labs cilvēktiesību kodekss. Labs namturis vispirms godīgi realizē savu atbildību un rūpējas par tiem, kas ir viņa pakļautībā. Tādā namā neviens bērns nebrēks par savām tiesībām uz ēdienu, mieru no brāļa vai tiesībām saņemt kabatas naudu. Mums ir jābūt labiem šīs Valsts namturiem. Tiesības nāk pēc tam, pēc pienākumu izpildes. Tas vienlīdz attiecas uz pilsoni, nepilsoni, ierēdni un deputātu.