Noklausījos internetā Rēdera labi sagatavotu raidījumu Atklātā ceturtdiena par suņu sakostiem cilvēkiem un suņu rīcības kontrolēšanu. Raidījums tiešām bija izglītojošs gan par suņu reģistrāciju, gan to kontroli, gan citiem jautājumiem. Raidījumā vēl bez gluži praktiskām lietām tika skarti arī filozofiski jautājumi. Tieši šī iemesla dēļ arī tapis šis blogs, jo nav vietas garākai esejai.
Es ļoti cienu savu kolēģi un paziņu dr. Pēteri Kļavu un lielākā daļa viņa apgalvojumu ir atbalstāmi un pareizi. Piemēram, mācīt bērnam neaiztikt suni, kad tas ēd, vai fakts, ka visbiežāk lielākas problēmas ir ar mums (saimniekiem,) nevis ar suņiem, kā arī ieteikums aplikt cilvēkus ar lielākiem sodiem, jo mazi sodi neiespaido. Tomēr sekojošais apgalvojums ir mūsdienu pasaules uzskata – absolūta relatīvisma un iracionālisma (to vēl sauc par postmedernismu) paraugs, par kura pielietošanas sekām ļaudis bieži pat neaizdomājas.
Apgalvojums – „suns ir persona tāpat kā šimpanze un šī paša iemesla dēļ arī delfīni - un vārnas, jo viņi jūt emocijas, spēj sadarboties, paredzēt, atcerēties, atriebties un pieķerties” utt, piemēram, lietot darba rīkus. Savukārt Kinologu Asociācijas prezidente Vija Klučniece apgalvoja pretējo – „Sunim ir jāsaprot, ka viņš ir pēdējais cilvēku barā”. Tāds naturālistisks pasaules uzskats izslēdz personības jēdzienu sunim. Nenoliedzot, ka gan suņi, gan delfīni, gan vārnas un šimpanzes ir apbrīnas vērti radības pārstāvji, nevienam no viņiem nevar piedēvēt Sapiens titulu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka emocijas, spējas rīkoties ar priekšmetiem, darba rīkiem utt, nav personības izpausmes, jo nekā tieši nekorelē ar jēdzienu saprāts. Saprāts nozīmē, ka bioloģiski būtnei ir spēja meditēt (apdomāt) un spriest abstraktās kategorijās, kā arī piedalīties jaunrades procesā un, galvenais, spēja uzņemties atbildību. Neviens delfīns, suns, vārna utt. nepiedalās un nav spējīgi piedalīties jaunrades procesā, kā arī uzņemties atbildību, kam ir nepieciešams intelekts (sapiens) un līdz ar to personība. Šis nav tikai jautājums par definīciju, kā daži lasītāji varētu uzskatīt, jo pieņemot nezinātnisku, bet tikai cilvēkam raksturīgu apcerīgu (filozofisku) uzstādījumu, ka arī suņi ir personības, tam loģiski seko arī tiesību jautājums. Ja suņi ir personības, tad viņiem ir tiesības. Ja ir tiesības, tad ir atbildība. Vai suns, vārna vai šimpanze var to realizēt? Nē. Viennozīmīgi šeit rodas nākošais arguments, ka bērniem taču ir tiesības, neskatoties uz to, ka viņi noteiktā bērna vecumā vēl nespēj realizēt atbildību. Un vēl, kurā brīdī bērniem rodas tiesības šādā postmodernā skatījumā? Vai blastocistas attīstības stadijā? Varbūt embrija stadijā? Vai tomēr piedzimstot? Bērnu tiesību jautājums padara neatrisināmu abortu morālo jautājumu, jo tieši naturālisti ir tie, kas sludina, ka vardes ikrs un blastocita ne ar ko neatšķiras, bet bērnam piedzimstot tie sludina, ka ir iestājies kāds mistisks tiesību stāvoklis. Kurā brīdī tas sākas? Vai ar tādām mazām tiesībiņām, kas pakāpeniski augot embrijam, pieaug līdz lielām tiesībām. Varbūt tomēr cilvēks grib uzņemties atbildību, kas nav viņam deleģēta – vara pār nevainīgas personas dzīvību un nāvi.
Redziet, te arī rodas strupceļš, nedz dzīvniekiem, nedz bērniem nav tiesības, BET cilvēkiem, kuri ir atbildīgi gan par dzīvniekiem (saimnieki), gan bērniem (vecāki), ir Dieva uzticēta atbildība. Ja kāds tiek sodīts, tad nevis tāpēc, ka ir pārkāptas bērna vai dzīvnieka tiesības, bet tāpēc, ka tie, kas ir atbildīgi, nav pildījuši savus pienākumus. Tie ir pilnīgi citi problēmas skatījuma uzsvari. Lai aizstāvētu dzīvniekus, nav viņiem jāpiedēvē „personība” un lai pasargātu bērnus, nav viņiem jāpiešķir tiesības. Bērniem tās nāks pakāpeniski personībai attīstoties un uzņemoties savus pienākumus pret sevi, savu ģimeni, sabiedrību, valsti un Dievu. Dzīvniekam nekad šāds personības attīstības stāvoklis nepienāks. Mēs (cilvēki) esam „radīti pēc Dieva tēla un līdzības” – 1. Moz 1:26. Kas ir šī līdzība? Te noteikti netiek runāts par ārējo līdzību, bet galvenokārt par gudrību (spēju abstrakti domāt), jaunradīt un mīlēt. Šī vieta Bībelē vēl tiek papildināta arī ar ķēnišķas atbildības deleģēšanu „pār dzīvniekiem pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." Tātad, cilvēks kā radības kronis, nav iecelts par vagaru vai patērētāju un neieinteresētu vietvaldi pār dzīvniekiem, bet gan par labu un atbildīgu namturi – kā labu ģimenes tēvu (šādu līdzību mēs vēl spējam saprast).
Mēs šodien zinām, ka visbiežāk cilvēki savu uzdevumu (atbildību) nav pildījuši ne tikai pret dzīvniekiem, bet dabu kopumā. Tomēr mums jāsaprot, ka piešķirot dzīvniekiem titulus un atbildības, kuri viņiem nav doti un kurus tie nav spējīgi nest, nekādi neatrisina nedz vardarbības, nedz bezatbildības problēmu pret dzīvniekiem. Arī piešķirot tiesības bērniem, netiek atrisināta bezatbildības problēma pret viņiem. Uzlieciet citus uzsvarus un problēma kļūs skaidra. Vai mēs to spējam risināt? Spējam, ja saprotam, ka relatīvistu pasaules uzskats pats sev izsit pamatu zem kājām, un vienīgais, kā mēs spējam vērtēt šo pasauli „laba un ļauna” (sekojoši tiesību un atbildības) sapratnes ziņā, ir pieņemt absolūtu nemainīgu vērtību eksistenci, kas ir patiesība jebkuram cilvēkam, jebkurā vēstures posmā, jebkurā pasaules vietā.
