Mediju telpa ir pilna ar cilvēka
bļāvieniem pēc taisnības - arī pēc taisnīgas nāves (un pēcnāves). Tomēr šie kliedzieni
pēc vainīgā atrašanas ir nepilnīgs bērna
raudulīgs šļupsts, ja mēs neprasām eksistenciālu "kāpēc?’’, un nav svarīgi,
vai nogāžas Concorde ar 300 pasažieriem, vai griezti Maksimai, vai vientuļš
auto ar pasažieriem klusi mirst kādā ceļa pagrieziena grāvī. Ja esam materiālisti,
tad jautājumu „kāpēc?” vispār nevar uzdot, jo sorry (!)- gadījuma rakstura bioķīmiskos
notikumos nemeklē jēgu, arī cilvēces
izcelsmē un tās izdomātajā morālē. Tomēr mēs visi INTUĪTĪVI jūtam, ka tas, kas
ir noticis nav labi, tas nav taisnīgi! (lol, Taisnība, bez tās definētāja?) Nav
jābūt ar Doktora grādu filozofijā, lai
saprastu, ka tā ir pretruna. Diemžēl, tikai un TIKAI nelaimes liek cilvēkam
domāt par to, kas nosaka viņa vērtību. Ja nav Radītāja, tad vērtību nosaka pats
cilvēks, jo nav nedz laba, nedz ļauna jēdzienu absolūtais arbitrs. Tā nav
filozofija , teoloģija (pat ne kristietība), bet loģika. Hitleram bija
sava konkrēta vērtību sistēma. Viņam bija arī sava ļaunuma definīcija – žīdi!
Tomēr viņa režīmu tiesāja. Uz kā balstoties? Uz citas sociālas humanoīdu grupas
bioķīmiska gadījumu procesa izstrādātu
likumu? Pat nopietni, domājoši ateisti, piemēram, Stīvens Veinbergs (bija
publicēts Rīgas Laikā) uzstāj, ka savs pasaules uzskats ir jāizdzīvo dzīvē.
Tāpat kā ticīgajiem. Citādi to saucam par liekulību (vismaz pēc absolūtas
morāles definīcijas). Ja nav absolūtas
taisnības, tad nav! Punkts! Lasiet Nīči! Tur ir milzīgs, PUNKTS. Tāpat nav
mīlestības nedz uz tēvzemi , nedz uz sievu un bērniem, viss ir relatīvs un ir tikai bioķīmija bez
arbitra (absolūtas atskaites autoritātes). Tad jau nav arī jāuztraucas, ka
neviens neinteresējas par vīru un tēvu, kas mirst uz ceļa apgāztā auto, ka
Valdība vainīga visās nelaimēs. Nav jāuztraucas, ka politiķi taisa šovu ar
sērīgām sejām, jo tas ir tikai sociāls protokols, kurš ir pieņemts un jāatstrādā.
Tas nav nedz labi, nedz slikti. Tas mums var nepatikt, bet mūsu pašu definētais
jēdziens „nepatīk” beigsies ar mūsu nāvi! Varbūt tagad laiks visiem kopā uzdziedāt: Imagine there's no heaven / It's easy if you
try ... BET, ja ir Radītājs, tad mēs varam meklēt jēgu gan dzīvei, gan nāvei.
Mēs ar prieku varam apzināties, ka
ne jau valsts vai cilvēks definē, kas ir labs un ļauns. Līdz ar to mīlestība un
naids nav psiho-sociāli sabiedrības evolūcijas jēdzieni, bet kaut kas, par ko
cilvēki ir gatavi atdot savas dzīvības brīvprātīgi. Tā tapa 1919. gada Latvija!
Ja „evolucionējusī humanoīdu grupa” tomēr uzņemas godpilno pienākumu definēt
labo un ļauno, tad disidenti bija evolūcijas atavisms un Latvijas neatkarība nebija
„vēsturiskā taisnīguma uzvara” . Tomēr beidzoties valstij un cilvēkam, viņu
radītie jēdzieni un likumdošana beidzas
(PSRS, nac. Vācija). Tie nebeidzas, ja savu ciešanu, sāpju, izmisuma, taisnības,
netaisnības, mīlestības, naida definīcijas atstājam tā ziņā, kas šiem
jēdzieniem piešķir patiesu jēgu.
