Valsts, pensijas un bērnu pienākumi.

Sociālisma valstis pēc būtības ir greizi būvētas. Diemžēl ar šo blogu es nevaru ieteikt radikālas izmaiņas vai veikt revolūciju. Tomēr paskatīties uz problēmu no cita leņķa un varbūt mainīt ierastos uzskatus - to gan!

Šo man ierosināja rakstīt internetā publicētie raksti par bērnu un vecāku finansiālajām saistībām.

Es jau iepriekšējā blogā uzstāju, ka Latvijas valsts sociālā pabalstu sistēma ir balstīta pārsvarā uz leģitīmu zagšanu. Mums Latvijā nav iespēju izvēlēties maksāt vai nemaksāt sociālos nodokļus, bet daudzās citās valstīs ir. Kad es strādāju ASV, man bija izvēle (pat dažiem amerikāņiem ir šaubas par šeit teiktā patiesīgumu. Lūdzu skat. atsauci - A. Statement From Social Sequrity). Sociālisma valsts tos ar varu ievāc un administrē pēc savas greizās sapratnes. Jo sociālistiskāka (proletāriskāka) valsts, jo smagāks un birokrātiskāks valsts pārvaldes aparāts. Valsts varai ir jābūt ierobežotai, nevis neierobežotai. Es pieļauju, ka daudziem šie termini ir sveši un es pie tiem atgriezīšos citos rakstos. Tagad tikai paskaidrošu, ka doktrīna par ierobežotu valsts varu (limited government) atdzima reformācijas laikā, kad neierobežotas, absolūtas valsts varas (Baznīca bija arī Valsts) vietā nāca pilsoņu pārstāvniecības vara, kura bija atbildīga tautas priekšā. Ierobežota vara vēl nozīmēja tās balansu starp likumdevēju, tiesu varu un valdību. Sociālismā, fašismā, monarhijā , tirānijā valsts vara ir absolūta. Tikai kapitālismā tā ir vai tai pēc būtības jābūt ierobežotai. Vēl atgādināšu, ka jebkuras valsts varas pamata funkcijas ir Likums un Kārtība, nevis sociālo funkciju pildīšana. ASV konstitūcija ir ierobežotas varas paraugs. Obama to grib iznīcināt. Tas īsumā.

Kopš civilizētas sabiedrības rašanās pirmsākumiem sociālas funkcijas piemita tikai un vienīgi ģimenei. Tas ir arī Bībelē atainotais modelis. Ģimene (nevis Valsts) apmācīja savus bērnus, uzturēja vecākus, krāja nebaltām dienām. Viss minētais bija arī ģimenes pienākums, nevis brīva izvēle.

Kurā brīdī valsts sāka uzņemties sociālās funkcijas, tā sevi novēršot no pamata funkciju izpildes? Tajā brīdī, kad tās pilsoņi vairs negribēja uzņemties atbildību par savu bērnu audzināšanu, savu vecāku uzturēšanu un krāšanu nebaltām dienām (piemēram, zaudējot darbu vai ražu). Tas bija brīdis vēsturē, kad populisms un meli par rūpēm par tautu (visbiežāk proletariātu) pārliecināja slinko tautas masu, ka ir kāds, kas par viņiem parūpēsies. Kāds „labais”, kurš uzņemsies atbildību viņu vietā. Vēsturiski tas arī bija laiks, kad sākās jēdzienu atbildība un tiesības sajukums. Piemēra pēc minēšu, ka maziem bērniem līdz proletariāta „uzvaras gājienam”, nebija tiesības. Es uzstāju (par lielu pārsteigumu lasītājiem), ka arī tagad bērniem nav nekādu tiesību! Kā tā?! Ko es te runāju?! Redziet, mēs esam tā „socializējušies”, ka vairs neredzam lietu būtību. Tiesības nepastāv pašas par sevi. Nav tādu dabisku tiesību, kā mūsdienu humānisti un naturālisti uzsver. Tiesības vienmēr ir un būs tikai pienākumu kontekstā un tiem ir absolūts avots - Radītājs. Tieši tāpēc maziem bērniem nav tiesību, jo vēl nav pienākumu. Bērniem augot, tie vispirms iegūst pienākumus (sakārtot rotaļlietas, istabu, izpildīt mājas darbus utt) un tad viņiem parādās pirmās tiesības ģimenē. Kā tad ir ar tiesībām uz dzīvību, izglītību, veselību utt? Te jau tā problēma rodas, jo ir nepariezi uzsvari, kas pilnīgi aizmiglo patieso ainu. Mūsdienās uzsvars ir uz tiesībām un saistošie pienākumi nav skaidri vai to nav vispār. Piemēram, Homoseksuāliem pingvīniem (skat. stāstu BBC) ir tiesības dzīvot kopā! Kādas tiesības? Vai pingvīniem ir pienākumi? Ja pingvīniem ir tiesības, tad arī skudrām , gliemežiem un kaujamām cūkām tādas ir! Traniem nav tiesības būt izmestiem no pūžņa un bišu mātei nav tiesības uzurpēt varu! Ja kāds bērns netiek izglītots, pasargāts, ārstēts utt, tad vecāki nav izpildījuši savus pienākumus, nevis ir pārkāptas bērna tiesības. Šajā brīdītī viss nostājas savās vietās. Vecāki jāsoda par savu pienākumu nepildīšanu, nevis par bērna tiesību pārkāpumu. Šādu piemēru ir daudz!
Savu vecāku uzturēšana arī ir katra pilsoņa, nevis valsts pienākums. Pieaugušie bērni būtu līdzvērtīgi jāsoda par savu sirmo vecāku neuzturēšanu. Tieši soda funkcijas ir valsts galvenā kompetence (Likums un Kārtība), nevis sociālo funkciju pildīšana vai smagas birokrātiskas sistēmas radīšana, kura domāta, lai novērstu potenciālo pārkāpumu. Mēs varam izvēlēties nepildīt savu pienākumu un to uzkraut valstij ar visām mums, nu jau tik zināmajām konsekvencēm. Valsts var mācīt mūsu bērniem ko grib, rīkoties ar nodokļu naudu kā grib, uzlikt nodokļus, kādus grib utt.

Bībeles kontekstā sociālisms arī ir īsteni farizejisks. Mateja evaņģēlijā ir norādīts, ka farizeji mācīja tieši to: līdzekļus, kuri būtu jāvelta vecāku uzturēšanai, viņi gribēja lai atdod templim, lai templis, kuram bija veco atraitņu aprūpes sistēma, parūpētos par vecākiem un viņiem pašiem tas nebūtu jādara. Ko Kristus uz to saka Mt 15 : 5 Bet jūs mācāt: ja kas saka uz savu tēvu vai māti: kas tev no manis nāktos, lai ir Dievam par upuri, - tam nevajagot vairs godāt savu tēvu vai māti. 6 Tā jūs atceļat Dieva vārdus savu likumu dēļ. 7 Jūs liekuļi! Jesaja ir pareizi par jums pravietojis, sacīdams: 8 šī tauta godā Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis. 9 Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi." Cilvēku izdomājums ir valsts sociālās aprūpes sistēma.

Bet ko darīt ar likteņa pabērniem? Uz šo jautājumu es jau atbildēju. Mums var šķist, ka laba ir tā valsts iekārta, kura caur sociālo sistēmu parūpējas par saviem pensionāriem utt. Nē, laba ir tā valsts, kuras pilsoņi patiesi, ar darbiem tieši, nepastarpināti rūpējas par saviem sirmgalvjiem, bāreņiem un likteņa pabērniem. Ja pilsoņi to negrib darīt, tad tādai valstij nav tiesības pastāvēt zemes virsū (pienākumu kontekstā). Tas attiecas arī uz mūsu Latviju. Tieši no modernā sociālisma valstīm nāk vairums bezjēdzīgu cilvēktiesību un dzīvniektiesību idejas. Tieši tās ir valstis, kurās jēdziens ģimene ir izkropļots un visas atbildības pārceltas no indivīda uz valsti, kurai ļaudis paši ir devuši neierobežotu varu sev par postu.

Pāris vārdu par paaudžu solidaritāti. Tas mums ir malts un potēts, līdz mēs beidzot noticam, ka esam solidāri. Tāpat kā ziemeļkorejieši ir solidāri ar savu diktatoru. Jebkura solidaritāte, kura nāk no valsts ierēdniecības, ir uzspiesta un nav patiesa solidaritāte. Būt solidāram nozīmē būt brīvam savā izvēlē. Vai man ir izvēle solidarizēties vai nē? Tās ir absolūtas sociālistiskās valsts varas bīstamās iezīmes.

Ko darīt šodien? Vismaz saprast mūsu Padomju Sociālistiskās Latvijas Republikas problēmas cēloni un redzēt, kā būtu jābūt:
1) Valsts varai jābūt ierobežotai un sociālismā, kāds ir mūsējais, tas nav iespējams. Piemēra pēc – valsts jau rīt varētu atjaunot obligāto militāro dienestu un jums nebūs iespēju izvēlēties. Iesauks visus mazsirdīgos, gļēvos un vājos, lai aizstāvētu mūsu zemi. Spēks ir nevis cilvēku daudzumā, bet sirds attieksmē! Gļēvie Latvijas uniformās pagriezīs muguru un bēgs. Tā būs Latvijas armija? 1919. gadā Latvijas armijā nevienu neiesauca.

2) Pilsoņiem jābūt iespējai izvēlēties maksāt vai nemaksāt sociālos nodokļus. Tie, kas maksā, lai cer, ka valsts viņu naudu godprātīgi administrēs. Tie, kas nemaksā, lai paši uztur savus vecākus, maksā par medicīnu un krāj nebaltām dienām. Principā pirmajai izvēlei nemaz nebūtu jābūt.

3) Ienākumu (peļņas) nodoklis nedrīkst būt lielāks par 10%. Daudzas valstis un pat monarhijas vēsturiski ir turējušās uz šādu nodokļu lielumu. Valsts kasē nevar būt vairāk, kā vajadzīgs, lai nodrošinātu Likumu un Kārtību. Ja Valsts kasē ir vairāk – Valsts ierēdniecība ir apzagusies. Par šo varētu uzrakstīt atsevišķu blogu.

Not Yours to Give

Rīgā uzvar sociāldemokrātijas un sociālisma idejas. Loks noslēdzies. Tie, kuri varēja nest brīvā tirgus ideju un to realizēt, ir pašsaprotamu iemeslu dēļ zaudējuši pozīcijas. Es pieļauju, ka lielākā daļa balsotāju nemaz neapzinās sociāldemokrātijas un sociālisma patiesos avotus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo kustību lozungi skar mūsu pasaules uzskatu dziļākos pīlārus. Mēs tos uzveram kā patiesus un pareizus. Vienlīdzība, sociālais taisnīgums, godīga samaksa par darbu, rūpes par sociāli maznodrošinātajiem, brīvi (vai vismaz lēti) medicīnas pakalpojumi, izglītība par brīvu utt. ir populārie lozungi. Mēs nemaz neapzināmies, cik daudz nereālu un īsti melīgu, nesasniedzamu solījumu ir šajos saukļos. Tie paši par sevi ir pareizi, bet veids, kā to sociālisti un sociāldemokrāti grib sasniegt, ir kropls. Miermīlīgā sociālisma paraug valsts Zviedrija slēpti, klusu un sakostiem zobiem cīnās, lai attaisnotu savu sociālistisko eksistenci. Tā zaudē uzņēmumus, kuri vairs negrib palikt Zviedrijā augsto nodokļu dēļ. Milzīga varza iebraucēju dzīvo uz šīs sociālistiskās valsts nodokļu maksātāju rēķina un sāk pieprasīt tiesības bez pienākumiem. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Patiesība ir tur, dziļāk (nevis tur, ārā).

Visas sociālisma idejas, patiesībā ir balstītas uz sestā baušļa pārkāpšanu – tev nebūs zagt. Kā to saprast? Būtībā vienkārši. Nauda, kuru mēs kā nodokļu maksātāji maksājam, nevienā brīdī nekļūst par valsts naudu. Tā vienmēr ir un paliek nodokļu maksātāju nauda, un tā nekad nav mainījusi savu īpašnieku. Brīdī, kad mēs nomaksājam nodokļus, mainās nevis tās piederība, bet naudas apsaimniekotājs. Šeit arī ir pamata atšķirība. Sociālisti uzskata šo par valsts naudu vai kopējo. Tā, diemžēl, mūsdienās uzskata arī pseido-labējās partijas. Labējie iebāž naudu savā kabatā. Sociālisti atdod tiem, kas to nav pelnījuši. Lai kā būtu, labējām partijām naudu zogot un bāžot savās kabatās, ir skaidri pārkāpts bauslis un likums, par ko ir krimināla atbildība, ja pieķer. Sociālismā šī zagšana tiek legalizēta valsts līmenī un neviens pat nav jāķer! Lai šo jautājumu vispār varētu diskutēt vai pat atrisināt, ir jāvienojas par jēdzieniem. Valsts neeksistē pašmērķīgi. Vispirms tai ir jānodrošina likumība un kārtība. Tā arī ir galvenā valsts funkcija - sodīt neliešus un atdarīt laba darītājiem. Valsts un tās subjekti ir pakļauti morālajam likumam. „Tev nebūs zagt” vienlīdzīgi attiecas kā uz pilsoni, tā arī valsti un arī uz ierēdniecības aparātu. Valsts arī nevar un nedrīkst nodarboties ar labdarību pēc definīcijas. Kur tad ienāk sociālisms valsts funkcijās? Tad, kad cilvēki vairs negrib pildīt savus, Dieva uzliktos pienākumus. Tās ir daudzas jomas: vecāki, pensionāri, bezdarbnieki, bērni, visādi pabalsti un „algas”, pacienti utt. Šoreiz aizskaršu tikai pabalstus.

Not yours to give.

Kā piemēru tam, kā var izsaimniekot naudu ar pavisam „skaidriem, tīru asaru pavadītiem motīviem”, minēšu stāstu no ASV agrīnā kongresa (House of Representatives) vēstures. 1884. gadā, Džordžtaunā nodega kāds strādnieku rajons, bez pajumtes atstājot daudzus tūkstošus strādnieku ģimeņu. Pavalsts kongresā (lasi Saeima) , kreisi noskaņota demokrātu grupa iesniedza likumprojektu par atbalsta sniegšanu 20 000 ASV dolāru apjomā (toreiz salīdzinoši liela nauda) ugunsgrēkā cietušajām ģimenēm. Bez dziļākas analīzes tā ir arī tipiska mūsdienu situācija ar visai labu dzidru asaru motivāciju. Runas vīrs runāja par solidaritāti, vienlīdzību, brālību utt, līdz klausītāju ausis bija pārliecinātas, jo arī viņu acīs sāka riesties asaras un lielākā daļa kongresa nobalsoja par likumprojektu. Nākošajā vēlēšanās viņš vairs netika varas pārstāvniecībā. Kāpēc? Viņš taču tautai darīja labu! Tauta bija nepateicīga? Nē, tā bija gudra un jau iztālēm pamanīja zagšanu. Šis pats kongresmenis pēc tam apceļoja pavalsti, lai noskaidrotu, kāpēc tā? Par ko? Skaidrojums bija sauss un vienkāršs – it is not yours to give ! (Tu ziedo citu cilvēku naudu!). Kā elektorāts var būt pārliecināts, ka nākošo reizi tā vietā, lai līdzekļi tiktu izmantoti kārtības un likumības uzturēšanai, 200 000 nodokļu maksātāju naudas netiks ziedoti vēl kādam skaistākam mērķim, piemēram, nacionālajai bibliotēkai vai koncertzālei (mana piezīme)? Jebkura līdzīga rīcība paver ceļu korupcijai un favorītismam. Šis kungs bija Deivijs Krokets (Colonel Davy Crockett) To saprazdams, viņš apsolīja, ka ievēlot viņu nākošajās vēlēšanās, viņš visiem spēkiem cīnīsies, lai neviens cents no nodokļu naudas netiktu ziedots šādiem mērķiem.

Šis stāsts vēl nav galā, jo, protams, pēc šī visai garā vēstures izklāsta rodas jautājums – kā tad palīdzēt šiem nelaimīgajiem? Vai mums nav pienākums to darīt? Atbilde ir – mums ir obligāts pienākums to darīt un mums ir jāpalīdz! Tā ir atbilde. Uzsvars ir uz vārdu MUMS, nevis VALSTI. Ja kāds valsts ierēdnis to grib darīt, tad lai ziedo savu naudu. Šī paša stāsta turpinājums labi atainos manis teiktā būtību. Nākošajā kongresā Deivijs Krokets tiešām nonāca līdzīga izaicinājuma priekšā. Tikai šoreiz balsojums par finansiālu palīdzību bija kādai ģenerāļa atraitnei. Ģenerālis bija miris un līdz šim godīgi un pašaizliedzīgi kalpojis valsts armijai. Nu jau cits kreisi noskaņots runas vīrs runāja par pienākumu, kuru ģenerālis ir labi pildījis, par solidaritāti un pateicību viņam un viņa dzimtai... Tas skanēja tā, it kā valsts būtu šim ģenerālim ko parādā naudas izteiksmē. Kroketa kungs piecēlās un uzrunāja kongresu par naudas patieso īpašnieku un zagšanu, kura legalizēti plānojās kongresā. Tautas pārstāvji bija izmisuši. Visi saprata lietas būtību, bet kā palīdzēt? Uz to Krokets atbildēja, ka viņš ir gatavs ziedot savu divu nedēļu izpeļņu atraitnei un, ja katrs kongresa pārstāvis, kurš būtu nobalsojis par citu cilvēku naudas ziedošanu šim mērķim, darīs to pašu, tad atraitnei būs vairāk naudas nekā bija plānots nozagt no nodokļu maksātāju naudas. Paradokss bija tas, ka kongress nobalsoja pret šo projektu, bet arī naudas savāca daudz mazāk, nekā tad, ja katrs „asarainais”, sirds tīrais laba darītājs un citu naudas ziedotājs deputāts būtu ziedojis savu naudu (kuru tomēr gribās sev un tikai sev). Es atgriežos pie vārda MUMS dažas rindkopas iepriekš. Jā, mums ir jāpalīdz! Mums pašiem ir jāziedo, cik varam, lai palīdzētu likteņa pabērniem utt, bet neviens valsts ierēdnis nedrīkst šo lēmumu „ziedot” pieņemt manā vietā, jo tie ir mani nodokļi. Mūsu valstī šādi tiek ziedota nauda lielākajai daļai sociālo programmu. Tiek atbalstītas sabiedriskas organizācijas, kuru mērķus ne es, ne lielākā daļa sabiedrības neatbalsta. Ziedošana ir brīvprātīga rīcība, un tas ir katra sirds stāvoklis, kurš liedz vai liek ziedot.