Bezdarbnieka pabalsts nav valsts apmaksāts atvaļinājums

Komentārs rakstam http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/344180-bezdarbnieka_pabalstu_sanemejiem_jastrada_sabiedriskie_darbi

Ideja ir laba un pareizi jau viens komentētājs norādīja, kāda ir sociālā nodokļa būtība: "Strādājot oficiāli mēs gribot, negribot maksājam nodokļus. Nav ASV, kur tu vari to noteiktās situācijās nedarīt. Pamata ideja sociālajam nodoklim (nerunājot par medicīnu un izglītību) ir nodrošināt cilvēku ar iztikas līdzekļiem uz noteiktu laiku, kamēr atrod jaunu darbu. Bezdarbnieka pabalsts noteikti nenozīmē apmaksātu atvaļinājumu no valsts puses".

Latvijā bezdarbs jūlijā un augustā esot ap 15%, bet es esmu pārliecināts, ka tas ir daudzkārt mazāks. Kā tas iespējams? Redziet, dežūrās man nākas saskarties tieši ar darba traumām. 90% tā ir kokapstrādes tehnika. Vienkāršota statistika ir šāda: dienas laikā 50-70% cilvēku, kuri iestājas slimnīcā ar ekstremitāšu traumām (apzāģēti pirksti, plaukstas utt) norāda, ka nav strādājuši, bet sagādājuši malku ziemai. Viss būtu labi, ja mēs nebūtu apmācīti, kā atšķirt traumas mehānismus pēc brūces veida. Neviens mājās nezāģē malku ar zēmerzāģi, „fleksi”, galdniecības frēzi vai graudu dzirnavām. Pēc atklātākas sarunas ar pacientu patiesība visbiežāk tiek noskaidrota, bet to nav jēgas dokumentēt, jo darbs ir neoficiāls un pacients ir zaudējis visas sociālās palīdzības iespējas, kas ir saistītas ar konkrēto traumu. Šie ļaudis spiesti vai brīvi ir nelegāli nodarbināti un visi pārējie, kas maksā nodokļus, apmaksā viņu ārstēšanu. Es saprotu, ka varu saņemt „akmeni sejā” par šo realitātes izklāstu no godīgiem, izmisušiem darba meklētājiem, bet šis patiesībā nav adresēts viņiem, bet tiem, kas bezdarbnieka pabalstu uzskata par valsts apmaksātu atvaļinājumu vai vēl sliktāk, tiem, kas uz pabalstiem ”veģetē” gadiem. Piemēram, nevienam pacientam, kurš savainojies nelegāli strādājot un/vai alkohola reibumā un/vai savas vainas dēļ nevar atteikt invaliditātes pensiju. Tādu „klientu” arī netrūkst. Pirmajā etapā strādā nelegāli un nemaksā nodokļus, tad smagi savainojas (45% alkohola reibumā) un iegūst invaliditātes pensiju, jo smagāk, jo labāk, jo tad uz mūžu. Nav runa par apmēru, bet principu, kurš saka – zagšana. Lasītāji būs nepatīkami pārsteigti uzzinot cik šāda scenārija valsts pilsoņus mēs uzturam. Nav brīnums, ka 50% no budžeta ir sociālie nodokļi. Šo pēdējo pat nevar piespiest strādāt, jo viņam nav ar ko...

Runājot par konkrēto likumprojektu Īrijā, nelaime ir tā, ka viena daļa ļaužu, kas par to ir sašutuši vienkārši pārprot tiesību jēdzienu, jo sekulārā valstī gribi-negribi, tavas tiesības nosaka cilvēku pieņemts likums, nevis kāda garīga realitāte. Plašāk par to lasiet šeit (http://liberalisms.blogspot.com/2009/07/lidzjutigais-fasisms.html).

Ar cieņu.

Maize par sociālisma cenu sāk beigties

Komentārs rakstam

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/343107-pern_atseviskam_slimnicam_parmaksati_devini_miljoni_latu

Labdien.

Šis raksts parāda pilnīgu nesapratni par problēmu. Medicīna kopumā Latvijā slimnīcām tiek apmaksāta zem pašvērtības. Vai kāds spēj iedomāties, ka par smagu operāciju valsts varētu maksāt kurpju pārim raksturīgu cenu? Tieši tā notiek visbiežāk. Ir tikai daži izņēmumi - dažas nozares, kuras savu pakalpojumu apmaksā iekļāvušas reālas izmaksas un valsts bija spiesta to darīt, jo šo nozaru pakalpojumu izmaksas tika auditētas. Sudrabas kundzei ir aizmirsusi to vidi no kuras viņa ir nākusi (Parex). Varu gandrīz 100% apgalvot, ka jebkurš pakalpojums Pareksā bija rēķināts tā, lai banka neciestu zaudējumus. Tieši par šo viņa ir sašutusi, ka līdzīgi notiek dažās medicīnas nozarēs, kur izmaksas ir aprēķinātas balstoties uz maksimālo iespējam patēriņu slimības ārstēšanā nevis minimālo, kā vēlas Valsts. Ja slimnīca to dara ātrāk un efektīvāk, tā nopelna un nevis zog, kā daži diskutanti raksta. Ar to ko valsts slimnīcai nesamaksā par lielāko daļu pakalpojumu, tā atpelna tieši ar pareizi aprēķinātām pakalpojumu izmaksām dažiem pakalpojumiem. Diemžēl tas ir par maz, jo smago slimību skaits pieaug un līdz ar to arī dārdzība. Tas ko rēķināja 2003-2004 gadā, kā maksimumu, šodien jau krīt tikai par „nullēm”. Te arī rodas iemesls, kāpēc naudas hroniski trūkst. Sudrabas kundzei vajadzētu parūpēties par slimību izmaksu atbilstības aprēķinu veikšanu patreizējai situācijai nevis brēkt, ka tās(izmaksas) neatbilst 5-7 gadus vecām, ar realitāti nesaistītām formulām. Ieteikums – beigt ar šo sociālismu!

Suņi, delfīni un citi dzīvnieki. Kā mums sadzīvot?

Noklausījos internetā Rēdera labi sagatavotu raidījumu Atklātā ceturtdiena par suņu sakostiem cilvēkiem un suņu rīcības kontrolēšanu. Raidījums tiešām bija izglītojošs gan par suņu reģistrāciju, gan to kontroli, gan citiem jautājumiem. Raidījumā vēl bez gluži praktiskām lietām tika skarti arī filozofiski jautājumi. Tieši šī iemesla dēļ arī tapis šis blogs, jo nav vietas garākai esejai.

Es ļoti cienu savu kolēģi un paziņu dr. Pēteri Kļavu un lielākā daļa viņa apgalvojumu ir atbalstāmi un pareizi. Piemēram, mācīt bērnam neaiztikt suni, kad tas ēd, vai fakts, ka visbiežāk lielākas problēmas ir ar mums (saimniekiem,) nevis ar suņiem, kā arī ieteikums aplikt cilvēkus ar lielākiem sodiem, jo mazi sodi neiespaido. Tomēr sekojošais apgalvojums ir mūsdienu pasaules uzskata – absolūta relatīvisma un iracionālisma (to vēl sauc par postmedernismu) paraugs, par kura pielietošanas sekām ļaudis bieži pat neaizdomājas.

Apgalvojums – „suns ir persona tāpat kā šimpanze un šī paša iemesla dēļ arī delfīni - un vārnas, jo viņi jūt emocijas, spēj sadarboties, paredzēt, atcerēties, atriebties un pieķerties” utt, piemēram, lietot darba rīkus. Savukārt Kinologu Asociācijas prezidente Vija Klučniece apgalvoja pretējo – „Sunim ir jāsaprot, ka viņš ir pēdējais cilvēku barā”. Tāds naturālistisks pasaules uzskats izslēdz personības jēdzienu sunim. Nenoliedzot, ka gan suņi, gan delfīni, gan vārnas un šimpanzes ir apbrīnas vērti radības pārstāvji, nevienam no viņiem nevar piedēvēt Sapiens titulu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka emocijas, spējas rīkoties ar priekšmetiem, darba rīkiem utt, nav personības izpausmes, jo nekā tieši nekorelē ar jēdzienu saprāts. Saprāts nozīmē, ka bioloģiski būtnei ir spēja meditēt (apdomāt) un spriest abstraktās kategorijās, kā arī piedalīties jaunrades procesā un, galvenais, spēja uzņemties atbildību. Neviens delfīns, suns, vārna utt. nepiedalās un nav spējīgi piedalīties jaunrades procesā, kā arī uzņemties atbildību, kam ir nepieciešams intelekts (sapiens) un līdz ar to personība. Šis nav tikai jautājums par definīciju, kā daži lasītāji varētu uzskatīt, jo pieņemot nezinātnisku, bet tikai cilvēkam raksturīgu apcerīgu (filozofisku) uzstādījumu, ka arī suņi ir personības, tam loģiski seko arī tiesību jautājums. Ja suņi ir personības, tad viņiem ir tiesības. Ja ir tiesības, tad ir atbildība. Vai suns, vārna vai šimpanze var to realizēt? Nē. Viennozīmīgi šeit rodas nākošais arguments, ka bērniem taču ir tiesības, neskatoties uz to, ka viņi noteiktā bērna vecumā vēl nespēj realizēt atbildību. Un vēl, kurā brīdī bērniem rodas tiesības šādā postmodernā skatījumā? Vai blastocistas attīstības stadijā? Varbūt embrija stadijā? Vai tomēr piedzimstot? Bērnu tiesību jautājums padara neatrisināmu abortu morālo jautājumu, jo tieši naturālisti ir tie, kas sludina, ka vardes ikrs un blastocita ne ar ko neatšķiras, bet bērnam piedzimstot tie sludina, ka ir iestājies kāds mistisks tiesību stāvoklis. Kurā brīdī tas sākas? Vai ar tādām mazām tiesībiņām, kas pakāpeniski augot embrijam, pieaug līdz lielām tiesībām. Varbūt tomēr cilvēks grib uzņemties atbildību, kas nav viņam deleģēta – vara pār nevainīgas personas dzīvību un nāvi.

Redziet, te arī rodas strupceļš, nedz dzīvniekiem, nedz bērniem nav tiesības, BET cilvēkiem, kuri ir atbildīgi gan par dzīvniekiem (saimnieki), gan bērniem (vecāki), ir Dieva uzticēta atbildība. Ja kāds tiek sodīts, tad nevis tāpēc, ka ir pārkāptas bērna vai dzīvnieka tiesības, bet tāpēc, ka tie, kas ir atbildīgi, nav pildījuši savus pienākumus. Tie ir pilnīgi citi problēmas skatījuma uzsvari. Lai aizstāvētu dzīvniekus, nav viņiem jāpiedēvē „personība” un lai pasargātu bērnus, nav viņiem jāpiešķir tiesības. Bērniem tās nāks pakāpeniski personībai attīstoties un uzņemoties savus pienākumus pret sevi, savu ģimeni, sabiedrību, valsti un Dievu. Dzīvniekam nekad šāds personības attīstības stāvoklis nepienāks. Mēs (cilvēki) esam „radīti pēc Dieva tēla un līdzības” – 1. Moz 1:26. Kas ir šī līdzība? Te noteikti netiek runāts par ārējo līdzību, bet galvenokārt par gudrību (spēju abstrakti domāt), jaunradīt un mīlēt. Šī vieta Bībelē vēl tiek papildināta arī ar ķēnišķas atbildības deleģēšanu „pār dzīvniekiem pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." Tātad, cilvēks kā radības kronis, nav iecelts par vagaru vai patērētāju un neieinteresētu vietvaldi pār dzīvniekiem, bet gan par labu un atbildīgu namturi – kā labu ģimenes tēvu (šādu līdzību mēs vēl spējam saprast).

Mēs šodien zinām, ka visbiežāk cilvēki savu uzdevumu (atbildību) nav pildījuši ne tikai pret dzīvniekiem, bet dabu kopumā. Tomēr mums jāsaprot, ka piešķirot dzīvniekiem titulus un atbildības, kuri viņiem nav doti un kurus tie nav spējīgi nest, nekādi neatrisina nedz vardarbības, nedz bezatbildības problēmu pret dzīvniekiem. Arī piešķirot tiesības bērniem, netiek atrisināta bezatbildības problēma pret viņiem. Uzlieciet citus uzsvarus un problēma kļūs skaidra. Vai mēs to spējam risināt? Spējam, ja saprotam, ka relatīvistu pasaules uzskats pats sev izsit pamatu zem kājām, un vienīgais, kā mēs spējam vērtēt šo pasauli „laba un ļauna” (sekojoši tiesību un atbildības) sapratnes ziņā, ir pieņemt absolūtu nemainīgu vērtību eksistenci, kas ir patiesība jebkuram cilvēkam, jebkurā vēstures posmā, jebkurā pasaules vietā.

Trīs gadi sociālistiskā rindā vai maksas medicīna!

Pasaules Bankas konsultants Jānis Platais intervijā „Dienas Biznesam” atzīst, ka „lai panāktu nākamā gada budžeta konsolidāciju par 400 miljoniem latu, būs nepieciešama izdevumu samazināšana sociālajā sfērā".

Nabadzīga valsts ar relatīvi brīvu ekonomiku, kura, mantojumā no PSRS, uzņēmusies visu sociālo funkciju pildīšanu, un kurai 50% no budžeta ir sociālie izdevumi, agrāk vai vēlāk nonāks smagas izvēles priekšā – izlikties, ka varam par 5 santīmiem saražot kilogramu maizes, t.i., turpināt deklarēt, ka valsts sniedz un turpina sniegt Satversmē deklarēto medicīnas pakalpojumu minimumu par izmaksām, kas nespēj segt pat materiālās izmaksas, vai atteikties no daļas sociālo funkciju pildīšanas.

Tikai valstis, kuras ir izgājušas kapitāla caur uzkrāšanas fāzi var atļauties kādus 50-70 gadus sociālistiskas „vaļības”. Pat tādām valstīm, kā Zviedrija tas nevar vilkties mūžīgi, izņemot situāciju, kurā resurss ir nevis cilvēku darbs, bet zeme, piemēram, nafta Norvēģijā. Latvijā vienīgais resurss ir cilvēka darbs. Un nevis ES noteiktās 48 stundas, bet daudz vairāk. Ar 48 stundām nedēļā valsti neuzcelsim!

Šobrīd vienīgais, no kā Latvijas valsts reāli var atteikties, ir tikai medicīnas pakalpojumi vai to ievērojama daļa. No pensijām atteikties nevar un nedrīkst. Arī samazināt tās nebūtu labi. Diemžēl no medicīnas pakalpojuma daļas var atteikties tikai tad, ja tiktu deklarēts, kas ir Satversmē noteiktais „minimums”. Pie šāda scenārija būtu iespējams gan sabiedrībai, gan pakalpojuma sniedzējiem, gan apdrošinātājiem pilnīgi skaidri saprast par ko un kad jāmaksā. Pašreiz lielākā problēma ir nevis „pseido-maksas” medicīna, bet pilnīga neskaidrība, kam, par ko un kādās materiālās vienībās (piemēram, lauku bekonā) jāmaksā. Viens pilsonis minimumu saprot kā izglābtu kailu dzīvību, bet otram minimums ir pilnīgi viss medicīnas pakalpojums un pilnīgi par brīvu. Pašreiz ir situācijā, kurā gan valsts īpašumā esošie medicīnas pakalpojumus sniedzēji, gan privātie (kuriem ir līgums ar valsti) ir spiesti likt pacientus operāciju rindā, kuras garums jau mērāms daudzos gados.

Tā vietā, lai ārsts pateiktu pacientam, ka realitāte it tāda, ka pašam ir jārisina medicīnas finanšu problēmas, viņš joprojām tiek tā skaisti sociālistiski mānīts ar domu par gaišāku nākotni, kas ... nekad nepienāks. Mums var nepatikt fakts, ka medicīna virzās krīzes diktētas maksas medicīnas virzienā, bet vēl lielāks ļaunums ir sociālistiski māņi par gaišāku nākotni. Šķiet, ka 70 gadu sociālistiskas domāšanas tomēr ir par daudz un par skādi! Arī tie, kas sūkstās par maksas medicīnu, vēl vairāk sūkstās par valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu rindām, kuras rada tikai socializēta medicīna bez konkurences. Šodien labāk būtu iedzīvotājam saprast, ka tieši tāpat, kā jāparūpējas par savu līzinga kompānijas atņemtā auto vietā nopirktā vecā „golfiņa” veselību – apdrošināšanu, remontu un profilaksi, tāpat jānotiek ar savu personīgo cilvēka veselību.

16 Izredzētie.

http://www.tvnet.lv/zinas/tava_balss/327511-16_izredzetas_kapitalsabiedribas

Savos blogos ne reizi vien esmu izteicies, ka valsts nedrīkst nodarboties ar komercdarbību (tāpat kā ar labdarību), jo to, pirmkārt, nedefinē Satversme, otrkārt, tas kropļo tirgu, treškārt, tas veicina fašisma attīstību, ja jūs saprotiet, ko ietver šī jēdziena definīcija.

Pirms nedēļas sabiedrība uzzināja par 16 izredzētām valsts kapitālsabiedrībām , kurām ir tiesības maksāt prēmijas darbiniekiem, no kuriem esot atkarīga uzņēmuma izaugsme un ienākumi. Ir vesela virkne ārēji skaistu nosacījumu, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai varētu maksāt šīs prēmijas. Neviena no minētajām nav strādājusi ar zaudējumiem un ir pelnījusi (brīnums vai, ne?). Neviena neizmanto budžeta dotācijas un algas izmaksā tikai no saviem ieņēmumiem. Jomas? Transporta, enerģētikas, sakaru, mežsaimniecības vai ūdens apgādes nozares - vienīgās uz šo brīdi globāli perspektīvās komercdarbības nozares Latvijā.

Skaisti! Kur tad ir problēma? Pirmkārt, valsts nedrīkst nodarboties ar uzņēmējdarbību, jo tas neietilps valsts funkcijās. Valsts funkcijas pamatā ir sodīt neliešus un nodrošināt tiesiskumu (Likums un kārtība). Valstij jābūt ļoti ierobežotai vai nekādai sociālai funkcijai. Ja armija sāk nodarboties ar uzņēmējdarbību, lai nodrošinātu militārā personāla algas un iepirktu ieročus, vai tas ir pieņemami? Protams, ka nē! Tā tas notiek virknē Āzijas valstu, piemēram, Indonēzijā . Tas, protams, ir labi, ka šīm prēmijām netikšot izmantota nodokļu maksātāju nauda, tomēr valdība un kapitālsabiedrību vadības ir aizmirsušas uz kā vēsturiski balstās šie uzņēmumi. Lai tos dibinātu ir bijusi nepieciešama /nodokļu maksātāju!/ nauda. Lai uzsāktu to efektīvu darbību, bija nepieciešama /nodokļu maksātāju!/ nauda. Galvenais, ir bijis nepieciešams valsts protektorāts konkrētās uzņēmējdarbības nodrošināšanai – legāls monopols. Šādas „uzņēmējdarbības” iezīmes ir raksturīgas fašismam un sociālismam. Valsts nedrīkst nodarboties ar uzņēmējdarbību, jo tas kropļo brīvo tirgu. Par to laikam šaubas varētu būt tikai sociālistiski noskaņotiem pilsoņiem un laiku šī apgalvojuma pamatojumam netērēšu. Vismaz ne šeit.

Patiesībā tas nav pārsteigums, ka valsts, kura ar nodokļu maksātāju naudu rīkojas tā it kā tā tai piederētu (50 % no budžeta ir politiski motivēti sociālie maksājumi), ļauj maksāt prēmijas valsts kapitālsabiedrībās no naudas, kas ir nopelnīta balstoties uz nodokļu maksātāju „investīcijām” agrākos gados.

Privātam uzņēmējam, kuram būtu tāds protektorāts kā valsts komercsabiedrībām, kā arī brīvi pieejami „ kredīti” , kurus nav jāatdod (nodokļu maksātāju naudas veidā) vai „investīcijas” - nebūtu problēmas strādāt ar peļņu minētajās nozarēs.

Varbūt pievienot sarakstam valsts slimnīcas? Nevar, jo neatbilst kritērijiem! Reizēm ir grūti saprast kāpēc slimnīcas, kā valsts kapitālsabiedrības nedzīvo tādā leiputrijā kā, piemēram, Latvenergo? Iemesls ir pavisam vienkāršs - valsts pati nosaka cenas par kādām iepirks pakalpojumu no sevis pašas (Valsts slimnīcas). Diemžēl cenas valsts apmaksātajā medicīnā ar dažiem izņēmumiem nesedz pat pašizmaksu, nerunājot par izaugsmi vai investīcijām. Tās diemžēl neregulē sabiedrisko pakalpojumu regulators. Tā tas nav nevienā no protekcijā esošajiem 16 valsts uzņēmumiem. Lai iegūtu elektrību, nevar gvelzt muļķības un blēt retoriku. Pat valsts apzinās, ka ir vajadzīgas konkrētas investīcijas un viss maksā tik cik maksā. NEVIENS minētais protežē uzņēmums, nepārdos savu produktu zem pašizmaksas, tātad zaudējumu iespējas ir izslēgtas defoltā. To nepieļautu arī sabiedrisko pakalpojumu regulators (skat. 1. Pants). Ir jābūt lielam idiotam, lai nespētu noturēt uzņēmu „virs ūdens” kurš strādā tik aizsargātā un labvēlīgā vidē. Varbūt šīs prēmijas ir jāmaksā, lai normālie valsts kapitālsabiedrību neatsveramie vadītāji nedeģenerētos līdz idiotiem? Uzņēmējdarbībā parasti ir otrādi, bet, ak, vai, tā jau nav uzņēmējdarbība!

Lai lasītājiem būtu vēl skaidrāks priekšstats uz kāda pamata pelna un gatavojas maksāt prēmijas valsts kapitālsabiedrības minēšu sekojošu piemēru. Jums piedzimst mazulis, jūs to mīliet, audziniet, skolojiet (sauksim to par emocionālajām investīcijām un kredītiem), tad viņš sāk iet skolā un apmeklē hokeja nodarbības (kurā jūs jau investējiet patiesas summas), tad viņš aug vēl lielāks un sāk mācīties labā skolā, kas nav par velti. Tad ir sasniegta līnija, kad var teikt, ka jūsu lolojums ir IZAUDZIS. Viņš sāk strādāt un kļūst finansiāli neatkarīgs. Jūs priecājaties. Tas pats notiek ar īstu biznesu, kuram jādarbojas brīvā tirgus apstākļos. Jūs to radiet, lolojiet, investējiet, konkurējiet un visbeidzot sākat pelnīt. Jūs sevi atalgojiet ar prēmijām, dividendēm utt. Jūs priecājaties. Kas notiek ar valsts kapitālsabiedrību? To rada valsts, ieliek siltumnīcas režīmā un sākumā investē mūsu (mūsu vecāku) nodokļos samaksāto naudu. Jeb varbūt tie piedzima ar tām investīcijām? Kā vienā labā hrestomātiskā latviešu filmā tika teikts: „Māte tevi dzemdēja ar tiem instrumentiem!” iespējams kā tā, bet laikam tomēr - nē. Jebkura valsts uzņēmuma peļņa šodien ir balstīta uz mūsu nodokļu investīcijām šajos uzņēmumos vai to likumīgajos priekštečos.

Un vēl, ir lieki muldēt par neatsveramajiem darbiniekiem mūsdienās, kad bezdarbs tuvojas 20% robežai. Kā teica franču ģenerālis Šarls De Golls (General Charles De Gaulle 1890 - 1970) - ar neaizvietojamiem ir pilnas kapsētas.