Šis bloga ierobežotā telpa neļauj pilnvērtīgi argumentēt visu cilvēktiesību problēmu. Centīšos vismaz dot pamata nostādnes, to argumentāciju un dažus secinājumus apspriešanai.
Nirnbergas problēma.
Lai mums būtu pamats diskusijai (cerot, ka šie blogi tādas izsauc) atgriezīšos nesenā pagātnē – 1945.gadā, Nirnbergas prāvā, kurā tiesāja dzīvus palikušos nacisma pīlārus. Pirms II Pasaules kara autoritāro valstu likumdošana bija tā izkropļota un revidēta, ka tie noziegumi, kurus mēs šodien saucam par „noziegumiem pret cilvēci” minēto valstu likumdošanā bija perfekti likumīga rīcības. Uz kāda pamata lai tiesā šos noziedzniekus? Par to, ka tie bija noziedznieki, nevienam ar prātu draugos esošam cilvēkam nebūtu jāšaubās. Jā, bet kāpēc nebūtu jāšaubās? Redziet, Nirnbergas prāvas tiesnešiem bija nopietnas problēmas noformēt apsūdzību atskaites sistēmas trūkuma dēļ? Skaidrs, ka Vācijas likumdošana tā nevar būt. Tas arī netieši norāda uz to, ka neviena valsts, vai cilvēku rakstīts likums nevar kalpot par īstu pamatu morāli saistošiem lēmumiem. Arī viss mūsdienu cilvēktiesību likumu klāsts ir tikai formāli, vājš patiesības atspoguļojuma mēģinājums (tomēr labi, ka ir vismaz tāds). Nirnbergas tiesas prāvas lēmums bija balstīts uz „likuma, kurš ir virs cilvēku likuma” – universāls Morāls likums virs cilvēku rakstītā likuma.
Morāles avots
Nirnbergas piemērs skaidri parāda, ka morāles likumi eksistē cilvēka sapratnē, bet to avots nav pats cilvēks. Ja šo likumu avots ir cilvēks, tad viss ir relatīvs, arī laba un ļauna sapratne ir relatīva; tādā gadījumā Vācijas nacistu tiesāšanai nav pamata, jo to izraisītais ļaunums ir relatīvs (kā sludina austrumu filozofijas), nevis reāls. Viss ir definējams tikai kā patīk/nepatīk. Diemžēl ir maz tādu sekulāru filozofu, vēl mazāk ierindas cilvēku, kuri sludinot relatīvisma pasaules uzskatu pēc tā arī dzīvotu. Es personīgi nepazīstu nevienu. Ar šo problēmu cīnījās un zaudēja Alberts Kamī. Mūsdienu ateisma ikona R.Davkins (R. Dawkins), skaidri norāda, ka jēdziens par absolūtu morāli neeksistē un godīga (kritērijs?) a-morālista dzīvē tam esot jāparādās (pēc darbiem būs spriest?). Pat Birmas Budistu mūki pieprasa konstitucionālas tiesības uz izteiksmes brīvību. Par kādām tiesībām runā šie ļaudis? Piemēram, uzsākot visparastāko strīdu cilvēki mēģina pierādīt kādu patiesību, katra puse pretendējot uz patiesības monopolu to atklāti neatzīstot. Pat vienkāršam strīdam un solīdai viedokļu apmaiņai nav jēgas relatīvistu sludinātajā pasaules uzskatā. Tā klusiņām piebildīšu, ka par zinātne zaudē savu absolūtā arbitra jēgu, ja viss ir relatīvs. Ja Morāles Devējs tomēr ir reāls, tad mūsu dzīve ļoti radikāli mainās. Visam ir jēga, mērķis un nozīme (arī mums). Mēs vairs neesam dzīves centrā, bet tur ir Radītājs (tam būs svarīga nozīme mūsu diskusijā par tiesībām). Tas rada nedziedināmu sekulārā pasaules uzskata „sūci”. Lai ateisti varētu rast izeju no šīs filozofiskās bezizejas, ir radītas vairākas sholastiskas skaidrojumu sistēmas, kuras patiesībā nevar apmierināt pat pašus sekulāristus, situācijās, kurās šie skaidrojumi tiek reāli pielietoti viņu dzīvēs. Tādas ir, piemēram, situācijas ētika, kas māca, ka morāle ir kulturvēsturisks fenomens. Kas vienai nācijai esot labi, citai nav. Tas būtībā ir vāji maskēts relatīvisms. Es šoreiz neiedziļināšos katrā šajā sistēmā, bet tās visas neiztur loģikas kriticismu.
Kas piešķir tiesības?
Kas tad mums piešķir jebkādas tiesības? Vai sekulārā valstī (E.U.) var pastāvēt citas tiesības, kā tikai tās, kas ir valsts piešķirtas? Veiksim nelielu ekskursu tiesību rašanās vēsturē un interpretācijā (juristi un vēsturnieki wellcom komentēt). Ir vairākas tiesību teorijas. Es tās gan gribētu saukt par pienākumu teorijām visa turpmākā kontekstā.
Nirnbergas problēma.
Lai mums būtu pamats diskusijai (cerot, ka šie blogi tādas izsauc) atgriezīšos nesenā pagātnē – 1945.gadā, Nirnbergas prāvā, kurā tiesāja dzīvus palikušos nacisma pīlārus. Pirms II Pasaules kara autoritāro valstu likumdošana bija tā izkropļota un revidēta, ka tie noziegumi, kurus mēs šodien saucam par „noziegumiem pret cilvēci” minēto valstu likumdošanā bija perfekti likumīga rīcības. Uz kāda pamata lai tiesā šos noziedzniekus? Par to, ka tie bija noziedznieki, nevienam ar prātu draugos esošam cilvēkam nebūtu jāšaubās. Jā, bet kāpēc nebūtu jāšaubās? Redziet, Nirnbergas prāvas tiesnešiem bija nopietnas problēmas noformēt apsūdzību atskaites sistēmas trūkuma dēļ? Skaidrs, ka Vācijas likumdošana tā nevar būt. Tas arī netieši norāda uz to, ka neviena valsts, vai cilvēku rakstīts likums nevar kalpot par īstu pamatu morāli saistošiem lēmumiem. Arī viss mūsdienu cilvēktiesību likumu klāsts ir tikai formāli, vājš patiesības atspoguļojuma mēģinājums (tomēr labi, ka ir vismaz tāds). Nirnbergas tiesas prāvas lēmums bija balstīts uz „likuma, kurš ir virs cilvēku likuma” – universāls Morāls likums virs cilvēku rakstītā likuma.
Morāles avots
Nirnbergas piemērs skaidri parāda, ka morāles likumi eksistē cilvēka sapratnē, bet to avots nav pats cilvēks. Ja šo likumu avots ir cilvēks, tad viss ir relatīvs, arī laba un ļauna sapratne ir relatīva; tādā gadījumā Vācijas nacistu tiesāšanai nav pamata, jo to izraisītais ļaunums ir relatīvs (kā sludina austrumu filozofijas), nevis reāls. Viss ir definējams tikai kā patīk/nepatīk. Diemžēl ir maz tādu sekulāru filozofu, vēl mazāk ierindas cilvēku, kuri sludinot relatīvisma pasaules uzskatu pēc tā arī dzīvotu. Es personīgi nepazīstu nevienu. Ar šo problēmu cīnījās un zaudēja Alberts Kamī. Mūsdienu ateisma ikona R.Davkins (R. Dawkins), skaidri norāda, ka jēdziens par absolūtu morāli neeksistē un godīga (kritērijs?) a-morālista dzīvē tam esot jāparādās (pēc darbiem būs spriest?). Pat Birmas Budistu mūki pieprasa konstitucionālas tiesības uz izteiksmes brīvību. Par kādām tiesībām runā šie ļaudis? Piemēram, uzsākot visparastāko strīdu cilvēki mēģina pierādīt kādu patiesību, katra puse pretendējot uz patiesības monopolu to atklāti neatzīstot. Pat vienkāršam strīdam un solīdai viedokļu apmaiņai nav jēgas relatīvistu sludinātajā pasaules uzskatā. Tā klusiņām piebildīšu, ka par zinātne zaudē savu absolūtā arbitra jēgu, ja viss ir relatīvs. Ja Morāles Devējs tomēr ir reāls, tad mūsu dzīve ļoti radikāli mainās. Visam ir jēga, mērķis un nozīme (arī mums). Mēs vairs neesam dzīves centrā, bet tur ir Radītājs (tam būs svarīga nozīme mūsu diskusijā par tiesībām). Tas rada nedziedināmu sekulārā pasaules uzskata „sūci”. Lai ateisti varētu rast izeju no šīs filozofiskās bezizejas, ir radītas vairākas sholastiskas skaidrojumu sistēmas, kuras patiesībā nevar apmierināt pat pašus sekulāristus, situācijās, kurās šie skaidrojumi tiek reāli pielietoti viņu dzīvēs. Tādas ir, piemēram, situācijas ētika, kas māca, ka morāle ir kulturvēsturisks fenomens. Kas vienai nācijai esot labi, citai nav. Tas būtībā ir vāji maskēts relatīvisms. Es šoreiz neiedziļināšos katrā šajā sistēmā, bet tās visas neiztur loģikas kriticismu.
Kas piešķir tiesības?
Kas tad mums piešķir jebkādas tiesības? Vai sekulārā valstī (E.U.) var pastāvēt citas tiesības, kā tikai tās, kas ir valsts piešķirtas? Veiksim nelielu ekskursu tiesību rašanās vēsturē un interpretācijā (juristi un vēsturnieki wellcom komentēt). Ir vairākas tiesību teorijas. Es tās gan gribētu saukt par pienākumu teorijām visa turpmākā kontekstā.
1. Tiesības piešķir valsts un tas esot absolūtais tiesību avots. Šajā grupā ir visas konkrētās valsts pilsoņu tiesības utt. Piemēram, man Latvijā ir vēlēšanu tiesības, bet Lietuvā nav. Man tās tiek piešķirtas tāpēc, ka esmu Latvijas pilsonis. Šāda veida tiesības ir atainotas arī JD, kur apustulis Pāvils, pirms drošībnieki viņu ir nodevuši rīkstēm, norāda, ka ir Romas pilsonis. Romas pilsoņiem bija tādas tiesības, kuras nebija piešķirtas citiem brīvajiem un vergiem. Tomēr absolutizējot Valsti, kā tiesību devēju, mēs tai piešķiram absolūtu varu (valsts varai jābūt konstitūcijas ierobežotai) ar no tā izrietošām bīstamām sekām: ja valsts dod, tad valsts var arī ņemt. Respektīvi, šādā kontekstā tiesības nav kaut kas absolūts, bet relatīvs – politikas un laikmeta iegrožots. Nacistiskās Vācijas piemērs neprasa citus komentārus.
2. Tiesības piemīt saprātam, kurš spēj sevi realizēt (ateisma filozofs J. Tooley). Es ceru, ka jebkurš cilvēks, kurš nav sastrīdējies ar galvu saprot, ka tas ir galīgi greizi. Kas notiek ar psihiski slimiem vai bērniem? Pēc šīs teorijas pieaugušam sunim ir vairāk tiesību nekā jaundzimušam bērnam. To šī teorija to arī atklāti sludina un pie šīs grupas pieder daļa dzīvnieku tiesību aizstāvju.
3. Tiesības ir dabas (?) dotas- naturālas. Kuras dabas? Tās, kuru sekulāri ļaudis sauc par absolūtas varbūtības procesā radušos? Pats jēdziens dabas dotas tiesības ir aloģisms. Daba un visa dzīvība, kas (pēc sekulārā pasaules uzskata) ir gadījuma rakstura un izlases procesā veidota nevar dot citas tiesības, kā „elitāras zilo asiņu tiesības” vai mūsdienās „ģenētiskā pārākuma” tiesības, kuras, protams, ir saistītas ar „zilo asiņu” elites varu un tam sekojošu imperiālismu un pārcilvēka filozofiju (Nīče). Uz dabas doto tiesību teoriju balstās modernā cilvēktiesību prakse. Nenoliegšu, ka labāk, lai sabiedrība realizē morāli, nezinot no kurienes tā nāk, nekā sludina, ka tiesības dodot valsts vai indivīda izjūtas (patīk/nepatīk). Vismaz pašreiz sekulārie filozofi atzīst, ka ir grūti, pat neiespējami, uzstāt uz cilvēka vērtību ateistiskā pasaules uzskatā. 2000. gadā ateistu domātājs R. Gaita šo domu pasniedz šādi:
Sekulārā filozofiskā tradīcija runā par neatņemamām cilvēka tiesībām, neatņemamu cilvēka pašcieņu un par cilvēka personu, kuras dzīves mērķis ir pati persona. Es domāju, ka tā ir kā bļaušana tumsā, mēģinot pakļaut prātam neaptveramo. Reliģiskās tradīcijas runā par katra cilvēka sevišķumu, bet es nedomāju, ka svētuma (atdalītam ar mērķi) jēdzienam ir jebkāda nozīme ārpus reliģiskām tradīcijām.
Jebkuras cilvēka tiesības nāk no Morāles devēja. Ja šo pieņem par mūsu tālāko loģisko spriedumu virskārtulu, tad ir gaužām grūti novirzīties no pareizā ceļa cilvēktiesību definēšanā. Ja virskārtula ir – tiesības ir dabas dotas, tad mēs, labu gribot, noteikti braucam „grāvī”, ko pierāda nepamatotu indivīda tiesību (lasi, vēlmu) glorifikācija rietumu sabiedrībā un tiesību piešķiršana dzīvniekiem, augiem un tiesību jautājuma pielietošana seksuālo minoritāšu tiesību jautājuma risināšanā. Ja tiesībām ir Morāles devējs (es nerunāju par tikai par rakstīto morāli, bet arī to, kas atspoguļojas mūsu sirdīs. skat. Rom 1:19-22), tad pats tiesību jēdziens izmainās. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības laba un ļauna sapratnes ziņā, nevis ārējā izskata ziņā. Mēs esam Dieva morāles atspulgs, nevis pati morāle. Un mēs zinām, ka neesam radīti paši sev (narcisisms) vai citiem (verdzība). Mēs primāri esam šeit, lai pagodinātu Radītāju. Naturālisti māca, ka mums piemīt kāda vērtība pašiem par sevi, bet kāda vērtību var pats sev piešķirt naturāls cilvēks? Skatieties Animal Planet? Klasika: lauvas mātīte jož pakaļ antilopei, tad iekožas kājā, tad rīklē... antilope vēl spārdās un viss...Vai kāds vispār savās domās pieļauj, ka lauva ir pārkāpusi antilopes tiesības? Vai lauva ir rīkojusies amorāli? Naturālistu pasaules uzskatā cilvēks ir tāda pati lauva un antilope. Bet kāpēc mēs domājam, ka cilvēka slepkavība (lai tāpat būtu barības iegūšanas nolūkā) nav tas pats, kas antilopes medības? Kāpēc likt cilvēkus gāzes kamerā ir slikti? Tāpēc, ka cilvēks ir pēc Dieva tēla un līdzības radīts un vērtību viņam piešķir Radītājs. Gleznai vērtību piešķir tās gleznotājs. Jebkura slepkavība ir sacelšanās pret Dievu un viņa radīto attēlu. Tāpēc arī mēs gan ticīgi (to apzinoties), gan neticīgi (to neapzinoties) savā dzīvē realizējam taisnības principus, pat, ja mutiski cīnāmies pret to devēju.
Mums Radītāja piešķirto vērtību (kas ir atšķirīga no dzīvniekiem) mūsdienu sabiedrība cenšas izteikt cilvēktiesību valodā. Diemžēl ES citu vairs nesaprot. Šī „valoda” ir kļūdaina savā būtībā, jo uzsvars ir uz tiesībām un nevis pienākumiem. Ja reiz mēs esam radības, tad mūsu dzīve sākas ar pienākumiem, nevis tiesībām (Es esmu tas Kungs, tavs Dievs). Ja mēs esam varbūtības produkts, tad mūsu dzīve sākas ar es gribu, man patīk, man nepatīk. Tiesības uz dzīvību? Ne tik vienkārši! Līdzpilsoņu pienākums ir sargāt savu un līdzcilvēku dzīvības un darīt visu, lai novērstu tās nelikumīgu atņemšanu (Tev nebūs slepkavot). Tieši tāpēc mums kara gadījumā ir brīvprātīgi jāaizstāv sava zeme (lasi, līdzcilvēki). Tiesības uz veselību? Atkal cits uzsvars – gan man, gan tev vispirms ir pienākums rūpēties par savu un līdzcilvēku veselību. Vienkārši tiesības uz izglītību? Vecāku (nevis Valsts) pienākums izglītot savus bērnus! Tiesības uz runas brīvību nav vienkārši, „ko gribu to saku”. Tu ar savu muti vari „nokaut” savu tuvāko un tādējādi nebūsi realizējis savu pienākumu rūpēties par sava tuvākā patiesībai atbilstošu labo slavu (Tev nebūs dot nepatiesu liecību).
Laba namturība ir tas, kas mums ir vajadzīgs nevis labs cilvēktiesību kodekss. Labs namturis vispirms godīgi realizē savu atbildību un rūpējas par tiem, kas ir viņa pakļautībā. Tādā namā neviens bērns nebrēks par savām tiesībām uz ēdienu, mieru no brāļa vai tiesībām saņemt kabatas naudu. Mums ir jābūt labiem šīs Valsts namturiem. Tiesības nāk pēc tam, pēc pienākumu izpildes. Tas vienlīdz attiecas uz pilsoni, nepilsoni, ierēdni un deputātu.
