Padomju Krievijas mediji jau sen bļauj par fašisma atdzimšanu Baltijā, un re (!) Austrijā tas arī „atdzimst”, tomēr, lai runātu par fašisma tēmu, mums vispirms ir jādefinē, kas ir fašisms. Ja es teikšu, ka fašisms atdzimst ne tikai Baltijā, bet pat ES un ASV, tad mēs katrs zem tā sapratīsim dažādas lietas. Tas tāpēc, ka sabiedrība rupji jauc fašismu ar nacismu. Tas, ko Zurofs un viņam līdzīgie Krievijas retorikas „meistari” vēlas pārmest Baltijai, ir nacisms II Pasaules Kara (II PK) kontekstā un vienīgi. Kad izmirs II PK dzīvi esošie dalībnieki, tad „izmirs” nacisms Baltijā (pēc Krievijas un Zurofa loģikas). Tomēr jāatzīst, ka gandrīz 100% cilvēku apziņā fašisma vārds saistās ar II PK, kāšu krustu, Hitleru vai daudz retāk Musolīni. Fašismam kā tādam ir tieši tik daudz kopēja ar nacismu, cik kāšu krustam ar Hitlera iztēli (skat. Latviešu tautas ornamentus). Ir daudz teoriju un definīciju, un tās visas vairāk norāda, pret ko fašisms iestājas, nevis, kas fašisms ir, tomēr ir dažas nozīmīgas pamatpazīmes:
- Valsts varas absolūtisms un indivīda dzīves pilna subordinācija (līdzīgi kā sociālismā);
- Valsts un indivīda interešu pilna sapludināšana valsts interesēs; Valsts neierobežota vara (to neierobežo konstitūcija);
- Darvinisma principu pielietošana sabiedrības formēšanā. Stiprākā (pielāgotākā) izdzīvošanas teorija rada pārcilvēka ideoloģiju (bioloģiski – Nīče, sociāli - Ļeņins) ar loģiski sekojošu imperiālismu;
- Elitārisms – valsts sistēma, kuru pārvalda kāda pašpasludināta elite (atceraties multfilmu Madagaskara par pašpasludināto lemuru karali?);
- Ekonomiski fašisms aizstāv korporatīvu valsti, kurā bizness ir nesaraujami saistīts ar valsts interesēm. Precīzāk – fašismā ir ilūzija, ka pastāv privāts īpašums, patiesībā valsts ar to jebkurā brīdī var rīkoties pēc savas patikas (lasi – kopējā labuma interesēs). Fašismā daudzas ekonomiskas un sociālas sfēras it kā pārvalda privātie uzņēmēji, labdarības organizācijas, baznīcas un fondi. Patiesībā tās ir proksi-organizācijas[i].
Vēl sapratni par fašismu varētu paplašināt fakti par to, kas fašisms nav:
- Republikas tipa valsts pārvalde (pārstāvnieciska pārvalde). Pirms Mārtiņa Lutera vairāk kā 1000 gadu jebkura valsts vai baznīcas pārvalde un autoritāte (izņemot Jūdu republiku Samuēla pārvaldes laikā) subordinēta vienai personai – ķeizaram vai pāvestam. Šādas varas pārstāvniecības maiņas iemesli meklējami pašā reformācijā, kam var veltīt atsevišķu rakstu. Fašisms nekad nebūs republikānisks.
- Konstitucionāla vara. Pēc būtības tas norāda uz ierobežotu valsts varu. Gan likuma devējus, gan valdību, gan tiesu varu (kuriem jābūt pilnīgā līdzsvarā) ierobežo konstitūcija jeb Satversme. Fašisms nav konstitūcijas ierobežots.
- Reliģiskās izpausmes brīvība un no tās plūstošās konstitucionālās brīvības uz runu, pulcēšanos utt.
- No valsts ideoloģijas un kontroles neatkarīgas izglītības iespējas (vai Latvijā tas ir brīvi iespējams? Tas pārdomām).
- Kapitālisms. Fašisma ideoloģijā ekonomika, sociālās palīdzība utt. ir cieši kā proksi (governnent-by-proxi) saistīts ar valsti, jo Musolīni teica: „Viss iekš Valsts un nekas ārpus Valsts, nekas pret Valsti”.
Krievija un Zurofs nemaz neapzinās, cik daudz taisnības ir viņu vārdos. Tas tāpēc, ka viņi domā ļoti šaurā kontekstā. Eiropas un ASV demokrātijas pašām nemanot virzās Musolīni postulāta virzienā. Iestājoties par darbu kā vērtību[ii] un neļaujot leģitīmi zagt (vai vismaz norādot uz to), ar šo blogu vēlos darīt zināmu, ka fašisms nemanāmi tuvojas mūsu apziņai arī esošās krīzes kontekstā. Sociālisti nemaz neapzinās, cik tuvu viņu uzskati ir fašistiem šajā jomā, un tāpēc ir lieki lietot klišejas par fašismu vietās, kur tas galīgi neiederas. Vēsture to arī parāda, ka Vācijas nacisti sākotnēji ļoti labprāt sadarbojās ar PSRS komunistiem (skat. Soviet Story). Ja sociālismā viss ir redzami pakļauts valsts kontrolei, tad fašismā ir ilūzija, par privātīpašumu, tiesībām utt., kas tomēr patiesībā ir pilnībā pakļauts valsts kontrolei.
Runājot par leģitīmu zagšanu, ne ASV konstitūcija, ne Latvijas Satversme nedefinē jeb nerunā par valsts sponsorētu labdarību. Šeit nevajag jaukt sociālo atbildību, par ko „bļauj” sociālisti un valsts sponsorētu „labdarību” uz nodokļu maksātāju rēķina. Problēma kārtējo reizi ir nepareizi lietoti uzsvari. Mums tiek potēts, ka tikai tā ir laba valsts, kura ir sociāli atbildīga valsts, ar to domājot sociālo atbildību deleģēšanu valstij. Pareizs ir apgalvojums, ka mums ir jābūt sociāli atbildīgiem, bet MUMS un NEVIS valstij. Noņemot atbildību no mums katra par nabagiem, bāreņiem un likteņa pabērniem, mēs kļūstam par farizejiem (vai sauciet kā gribiet). Es savu artavu esmu nomaksājis, lai Valsts rūpējas! Mēs paši stimulējam fašisma attīstību vēsturiskās demokrātijās. Es atkārtošos, bet tomēr – ja valsts pilsoņi PAŠI nav sociāli atbildīgi, tad tādai valstij nav tiesības pastāvēt zemes virsū! Ar sociālo atbildību es domāju katra pilsoņa personīgu palīdzību savam tuvākajam krīzes un nelaimes brīdī, nevis slinkuma un zagšanas ieraduma stimulēšanu. Kā sauc bezdarbnieka, kurš strādājis bez nodokļiem, rīcību, kad viņš dodas pie valsts, lai saņemtu kādu palīdzību situācijā, kurā viņam morāli nav nekādu tiesību tur doties? To sauc par zagšanu. To stimulē valsts (jo vispār pieļauj šādu nodokļu maksātāju naudas izmantošanu) un pats bezdarbnieks, ejot un prasot manis un tevis nomaksātos nodokļus, zagšanā piedalās līdzvērtīgi. Kāpēc bezdarbnieks neiet un neprasa savam līdzpilsonim palīdzību (kas nebūtu zagšana)? Tāpēc, ka sen mirušas ir šādas tradīcijas, un līdzpilsonim, pat ja viņam ir līdzekļi ko dot, ir gaužām vienalga. Patiesībā Naturālistu un Humānistu sabiedrībā nav patiesa pamata kādam palīdzēt, izņemot savstarpēji izdevīgās situācijas.
Ir neprātīgi domāt, ka valstī, kuras aparāts ir „sociāli atbildīgs”, arī tās pilsoņi automātiski ir sociāli atbildīgi. Sociāli „bezatbildīgai” valstij (Valsts, kura neuzņemas sociālās funkcijas) ar sociāli atbildīgiem pilsoņiem ir iespējas izdzīvot jebkuru krīzi. Patiesībā TV akcijas ar naudas vākšanu, paldies Dievam, ir kāda atbalss no tā, kā tam patiesībā būtu jābūt. Tas nav Valsts uzdevums un nekad nebūs. Ja mēs to deleģējam valstij, mēs virzāmies sabiedrības morāla un sociāla (vēlreiz – katra pilsoņa tiešas, nevis deleģētas atbildības kontekstā) sabrukuma virzienā. Tāda valsts beidz autoritāri.
Fašistiskā governnent-by-proxi tipiska pazīme ir nodokļu maksātāju līdzekļu piešķiršana bezpeļņas un sabiedriskajām organizācijām, biedrībām, reliģiskajām un „cilvēktiesību” (jo cilvēktiesības definē tā, kā to vēlas valsts) organizācijām. Valsts ne tikai piešķir šos līdzekļus protekcijā esošajām organizācijām, bet arī ietekmē šo organizāciju politiskos uzskatus. Tās organizācijas, kuras neatbilst valsts politiskās elites uzskatiem, var mūžīgi sapņot par kāda finansējuma piešķiršanu. Ir valsts „atzītās un neatzītās” organizācijas, jo ir kāds, kurš ir vienlīdzīgāks par citiem (Orvels).
Vēl šajā grupā ir Valsts komercsabiedrības. Valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību (jo Satversme to nedeleģē), tādējādi kropļojot tirgu, un kā sekas ir augsts favorītisma (arī korupcijas) risks. Tie visi ir fašisma iedīgļi, jo valsts sāk funkcionēt pēc governnent-by-proxi principa: Viss iekš Valsts un nekas ārpus Valsts. Tam seko valsts varas absolūtisms, eltārisms un .... visbeidzot fašisms. Ļoti tipisks piemērs ir Venecuēla, kurā fašisms ir pilnbriedā (pēc lielākās daļas definīciju) un visi domā, ka Čavess ir tikai „padumjš” sociālistu ideologs (uz šo brīdi 08.05.2014, jau miris). Kam ir laiks, papētiet ASV prezidenta Obama runas (piemēram par veselības aprūpes reformu ASV). Būsiet pārsteigti par līdzību. Ugo Čavess ir viens no skaļākajiem bļāvējiem, ka ”kapitālisms” ir bankrotējis. Nevis kapitālisms ir bankrotējis, bet uzņēmējdarbības morāle. Jājautā, kāpēc uzņēmējdarbības morāle ir bankrotējusi? Skat. iepriekšējo blogu „Par cilvēktiesībām turpinot...”. Nodeldēta, bet bieži aizmirsta patiesība ir tā, ka nevis beisbola nūja nosaka, ko ar to darīt, bet tās lietotāja morāle. Ar to var spēlēt spēli, ar to var ielauzt savam tuvākajam galvas kausu. Nūja vainīga? Kapitālisms vainīgs?
Skaidrs, ka kapitālismā un liberālo brīvību politiskā sistēmā valsts nespēj un nespēs parūpēties par visām sociālajām vajadzībām. Vienmēr bija un būs nabagi un bagāti, muļķi un gudri utt. Iestāšanās pret nodokļu maksātāju naudas „izbazarēšanu” visu sociālo vajadzību apmierināšanai nav fašisms (kā daži postulē). Tie , kas postulē savu vēlmi tam, lai valsts par VISIEM sociāli parūpētos, ir divas izvēles, vai nu iestāties par fašismu, vai sociālismu. Latviešiem ir pazīstams gan viens, gan otrs. Varbūt ir laiks izvēlēties?
