Izlasot šo eseju, (tā to droši vien jāsauc; kaut arī risinājums netiek piedāvāts), mani nepamet sajūta, ka šīs valsts un Eiropas sociālās problēmas tiek krautas uz to pleciem, kuri vēl kaukto dara. (http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/454164-musdienu_jauniesi_bezdarbnieki_ka_zudusi_paaudze_ta_dramatiski_aug_ari_latvija)
Šis jautājums tiek risināts ar „sociāli atbildīgu” jautājumu uzdošanu tiem, kuri savu sociālo atbildību kompetences robežās jau realizējuši pēc Eiropas modeļa (t.i. maksājot milzīgus sociālos nodokļus). Pēc būtības tiek jautāts: „Sociāli atbaidīgie, ko jūs darīsiet vēl šajā jomā?” Protams, vecajā Eiropā sociālajai atbildībai nāk klāt cita pretīga garša – pilsoņi ir deleģējuši savu atbildību Valstij. Punkts. Tas arī izskaidro, kāpēc tieši Eiropā ir niecīgs privātu labdarības bezpeļņas organizāciju skaits, salīdzinot ar ASV. Ideja ir gaužām vienkārša, ja reiz es valstij deleģēju (patiesībā tā nedod izvēli) savas nodokļu naudas apsaimniekošanu, tad valstij arī jārūpējas par maniem vecākiem (pensija), maniem bērniem (bezmaksas skola utt), kā arī mani (bezmaksas medicīna). Tas viss skan labi (es notraušu asaru!). Sevišķi, ja tas skan no sociāldemokrātu vai sociālistu mutes. Tikai ekonomiskā seguma tam nav un vairs nebūs. Ekonomika ir kā fizika. Te raksta autorei ir taisnība! Tomēr jāatzīmē, ka sociāli atbildīga valsts politika nenozīmē, ka tai ir sociāli atbildīgi pilsoņi. Tajā brīdī, kad sabrūk šī „sociāli atbildīgā” politika, jo tai nav vairs ekonomiskā seguma, valsts paliek ar tādiem pilsoņiem, kādi tie ir – egocentriski, patērētāji, visur citus vainojoši nihilisti un morāli relatīvisti, kas meklē savu relatīvo taisnībiņu pie tādiem pašiem relatīviem likumiem. Te mēs nonākam pie galvenā argumenta- tas nav neviena cita, kā šīs „zudušās paaudzes” rokās t.i. „спасение утопающих дело рук самих утопающих”. Ja viņi nesastapsies ar tām sekām, kuras rada neko nedarīšana, un joprojām atradīs iespēju nopirkt kafiju un sēdēt interneta kafejnīcās un murgot par apkārtējās pasaules uzbūvi, tad nekas nemainīsies. Līdz 19. g.s. vidum Latvijā jēdziens bezdarbs nepastāvēja, jo tas bija sinonīms nāvei. Tāpat kā resns (atvainojiet) pacients, kuram tiek teikts, ka nevajag rīt (atvainojiet), citādi nepatikšanas ar sirsniņu, muguriņu utt. garantētas, nesastapsies ar reālu pārtikas trūkumu, nekas nemainīsies. Realitāte ir tāda, ka tieši šī „sociālās atbildības” politika, kas rada pilsoņos pārliecību, ka viņi savu atbildību jau ir realizējuši, noved rakstā minētām sekām. Risinājums ir viens – noņemt uzsvaru no vārda ‘tiesības’ un uzlikt vārdam ‘atbildība’. Es pat nesaku, ka tos ir jāpārdefinē. Tas nozīmē, ka mēs vecākus tiesāsim nevis tāpēc, ka būtu pārkāptas bērnu tiesības, bet tāpēc, ka vecāki nerealizē savu atbildību. Tas nozīmē, ka cilvēki, kas nerūpējas par dzīvniekiem tiks tiesāti par to, ka ir bezatbildīgi pret dzīvo radību un dabu. Un nevajadzēs izdomāt kārtējos murgus par dzīvnieku, koku un citu dzīvo būtņu tiesībām, kuras tām nevar piemist nedz praktiski, nedz filozofiski. Bet varbūt pieiet šim jautājumam kā Nobela prēmijas laureāts fizikā Stīvens Veinbergs, materiālisma filozofijas sludinātājs, kurš savā esejā „Dzīve bez Dieva” žurnāla Rīgas Laiks janvāra numurā teica, ka šiem sāpīgajiem un smagajiem bezjēdzīgās dzīves jautājumiem vajag pieiet ar humoru. Tas esot vienīgais, kas mūs glābs, jo morāles nav un līdz ar to arī sociālā atbildība ir tikai neveiksmīgs bioķīmisks fenomens mūsu smadzenēs. Nu ko, tad tagad ir laiks smieties!
Šis jautājums tiek risināts ar „sociāli atbildīgu” jautājumu uzdošanu tiem, kuri savu sociālo atbildību kompetences robežās jau realizējuši pēc Eiropas modeļa (t.i. maksājot milzīgus sociālos nodokļus). Pēc būtības tiek jautāts: „Sociāli atbaidīgie, ko jūs darīsiet vēl šajā jomā?” Protams, vecajā Eiropā sociālajai atbildībai nāk klāt cita pretīga garša – pilsoņi ir deleģējuši savu atbildību Valstij. Punkts. Tas arī izskaidro, kāpēc tieši Eiropā ir niecīgs privātu labdarības bezpeļņas organizāciju skaits, salīdzinot ar ASV. Ideja ir gaužām vienkārša, ja reiz es valstij deleģēju (patiesībā tā nedod izvēli) savas nodokļu naudas apsaimniekošanu, tad valstij arī jārūpējas par maniem vecākiem (pensija), maniem bērniem (bezmaksas skola utt), kā arī mani (bezmaksas medicīna). Tas viss skan labi (es notraušu asaru!). Sevišķi, ja tas skan no sociāldemokrātu vai sociālistu mutes. Tikai ekonomiskā seguma tam nav un vairs nebūs. Ekonomika ir kā fizika. Te raksta autorei ir taisnība! Tomēr jāatzīmē, ka sociāli atbildīga valsts politika nenozīmē, ka tai ir sociāli atbildīgi pilsoņi. Tajā brīdī, kad sabrūk šī „sociāli atbildīgā” politika, jo tai nav vairs ekonomiskā seguma, valsts paliek ar tādiem pilsoņiem, kādi tie ir – egocentriski, patērētāji, visur citus vainojoši nihilisti un morāli relatīvisti, kas meklē savu relatīvo taisnībiņu pie tādiem pašiem relatīviem likumiem. Te mēs nonākam pie galvenā argumenta- tas nav neviena cita, kā šīs „zudušās paaudzes” rokās t.i. „спасение утопающих дело рук самих утопающих”. Ja viņi nesastapsies ar tām sekām, kuras rada neko nedarīšana, un joprojām atradīs iespēju nopirkt kafiju un sēdēt interneta kafejnīcās un murgot par apkārtējās pasaules uzbūvi, tad nekas nemainīsies. Līdz 19. g.s. vidum Latvijā jēdziens bezdarbs nepastāvēja, jo tas bija sinonīms nāvei. Tāpat kā resns (atvainojiet) pacients, kuram tiek teikts, ka nevajag rīt (atvainojiet), citādi nepatikšanas ar sirsniņu, muguriņu utt. garantētas, nesastapsies ar reālu pārtikas trūkumu, nekas nemainīsies. Realitāte ir tāda, ka tieši šī „sociālās atbildības” politika, kas rada pilsoņos pārliecību, ka viņi savu atbildību jau ir realizējuši, noved rakstā minētām sekām. Risinājums ir viens – noņemt uzsvaru no vārda ‘tiesības’ un uzlikt vārdam ‘atbildība’. Es pat nesaku, ka tos ir jāpārdefinē. Tas nozīmē, ka mēs vecākus tiesāsim nevis tāpēc, ka būtu pārkāptas bērnu tiesības, bet tāpēc, ka vecāki nerealizē savu atbildību. Tas nozīmē, ka cilvēki, kas nerūpējas par dzīvniekiem tiks tiesāti par to, ka ir bezatbildīgi pret dzīvo radību un dabu. Un nevajadzēs izdomāt kārtējos murgus par dzīvnieku, koku un citu dzīvo būtņu tiesībām, kuras tām nevar piemist nedz praktiski, nedz filozofiski. Bet varbūt pieiet šim jautājumam kā Nobela prēmijas laureāts fizikā Stīvens Veinbergs, materiālisma filozofijas sludinātājs, kurš savā esejā „Dzīve bez Dieva” žurnāla Rīgas Laiks janvāra numurā teica, ka šiem sāpīgajiem un smagajiem bezjēdzīgās dzīves jautājumiem vajag pieiet ar humoru. Tas esot vienīgais, kas mūs glābs, jo morāles nav un līdz ar to arī sociālā atbildība ir tikai neveiksmīgs bioķīmisks fenomens mūsu smadzenēs. Nu ko, tad tagad ir laiks smieties!
P.S. Autores pieminētajā PSRS oficiāli nebija bezdarba, bet
Veimāras republika ar saviem sociāldemokrātiem bija atbildīga par kroplu
sociālo politiku Vācijā. Hitlers to neradīja, tikai izmantoja.
P.P.S. Šeit iederētos arī pirms vairākiem gadiem rakstītais blogs! Tas par autoritārisma briesmām -
liberalisms.blogspot.com/2009/07/lidzjutigais-fasisms.html Ja nevar atrast, tad Google meklētājs atrod "Līdzjūtīgais fašisms".
P.P.S. Šeit iederētos arī pirms vairākiem gadiem rakstītais blogs! Tas par autoritārisma briesmām -
liberalisms.blogspot.com/2009/07/lidzjutigais-fasisms.html Ja nevar atrast, tad Google meklētājs atrod "Līdzjūtīgais fašisms".
