Rīgā uzvar sociāldemokrātijas un sociālisma idejas. Loks noslēdzies. Tie, kuri varēja nest brīvā tirgus ideju un to realizēt, ir pašsaprotamu iemeslu dēļ zaudējuši pozīcijas. Es pieļauju, ka lielākā daļa balsotāju nemaz neapzinās sociāldemokrātijas un sociālisma patiesos avotus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo kustību lozungi skar mūsu pasaules uzskatu dziļākos pīlārus. Mēs tos uzveram kā patiesus un pareizus. Vienlīdzība, sociālais taisnīgums, godīga samaksa par darbu, rūpes par sociāli maznodrošinātajiem, brīvi (vai vismaz lēti) medicīnas pakalpojumi, izglītība par brīvu utt. ir populārie lozungi. Mēs nemaz neapzināmies, cik daudz nereālu un īsti melīgu, nesasniedzamu solījumu ir šajos saukļos. Tie paši par sevi ir pareizi, bet veids, kā to sociālisti un sociāldemokrāti grib sasniegt, ir kropls. Miermīlīgā sociālisma paraug valsts Zviedrija slēpti, klusu un sakostiem zobiem cīnās, lai attaisnotu savu sociālistisko eksistenci. Tā zaudē uzņēmumus, kuri vairs negrib palikt Zviedrijā augsto nodokļu dēļ. Milzīga varza iebraucēju dzīvo uz šīs sociālistiskās valsts nodokļu maksātāju rēķina un sāk pieprasīt tiesības bez pienākumiem. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Patiesība ir tur, dziļāk (nevis tur, ārā).
Visas sociālisma idejas, patiesībā ir balstītas uz sestā baušļa pārkāpšanu – tev nebūs zagt. Kā to saprast? Būtībā vienkārši. Nauda, kuru mēs kā nodokļu maksātāji maksājam, nevienā brīdī nekļūst par valsts naudu. Tā vienmēr ir un paliek nodokļu maksātāju nauda, un tā nekad nav mainījusi savu īpašnieku. Brīdī, kad mēs nomaksājam nodokļus, mainās nevis tās piederība, bet naudas apsaimniekotājs. Šeit arī ir pamata atšķirība. Sociālisti uzskata šo par valsts naudu vai kopējo. Tā, diemžēl, mūsdienās uzskata arī pseido-labējās partijas. Labējie iebāž naudu savā kabatā. Sociālisti atdod tiem, kas to nav pelnījuši. Lai kā būtu, labējām partijām naudu zogot un bāžot savās kabatās, ir skaidri pārkāpts bauslis un likums, par ko ir krimināla atbildība, ja pieķer. Sociālismā šī zagšana tiek legalizēta valsts līmenī un neviens pat nav jāķer! Lai šo jautājumu vispār varētu diskutēt vai pat atrisināt, ir jāvienojas par jēdzieniem. Valsts neeksistē pašmērķīgi. Vispirms tai ir jānodrošina likumība un kārtība. Tā arī ir galvenā valsts funkcija - sodīt neliešus un atdarīt laba darītājiem. Valsts un tās subjekti ir pakļauti morālajam likumam. „Tev nebūs zagt” vienlīdzīgi attiecas kā uz pilsoni, tā arī valsti un arī uz ierēdniecības aparātu. Valsts arī nevar un nedrīkst nodarboties ar labdarību pēc definīcijas. Kur tad ienāk sociālisms valsts funkcijās? Tad, kad cilvēki vairs negrib pildīt savus, Dieva uzliktos pienākumus. Tās ir daudzas jomas: vecāki, pensionāri, bezdarbnieki, bērni, visādi pabalsti un „algas”, pacienti utt. Šoreiz aizskaršu tikai pabalstus.
Not yours to give.
Kā piemēru tam, kā var izsaimniekot naudu ar pavisam „skaidriem, tīru asaru pavadītiem motīviem”, minēšu stāstu no ASV agrīnā kongresa (House of Representatives) vēstures. 1884. gadā, Džordžtaunā nodega kāds strādnieku rajons, bez pajumtes atstājot daudzus tūkstošus strādnieku ģimeņu. Pavalsts kongresā (lasi Saeima) , kreisi noskaņota demokrātu grupa iesniedza likumprojektu par atbalsta sniegšanu 20 000 ASV dolāru apjomā (toreiz salīdzinoši liela nauda) ugunsgrēkā cietušajām ģimenēm. Bez dziļākas analīzes tā ir arī tipiska mūsdienu situācija ar visai labu dzidru asaru motivāciju. Runas vīrs runāja par solidaritāti, vienlīdzību, brālību utt, līdz klausītāju ausis bija pārliecinātas, jo arī viņu acīs sāka riesties asaras un lielākā daļa kongresa nobalsoja par likumprojektu. Nākošajā vēlēšanās viņš vairs netika varas pārstāvniecībā. Kāpēc? Viņš taču tautai darīja labu! Tauta bija nepateicīga? Nē, tā bija gudra un jau iztālēm pamanīja zagšanu. Šis pats kongresmenis pēc tam apceļoja pavalsti, lai noskaidrotu, kāpēc tā? Par ko? Skaidrojums bija sauss un vienkāršs – it is not yours to give ! (Tu ziedo citu cilvēku naudu!). Kā elektorāts var būt pārliecināts, ka nākošo reizi tā vietā, lai līdzekļi tiktu izmantoti kārtības un likumības uzturēšanai, 200 000 nodokļu maksātāju naudas netiks ziedoti vēl kādam skaistākam mērķim, piemēram, nacionālajai bibliotēkai vai koncertzālei (mana piezīme)? Jebkura līdzīga rīcība paver ceļu korupcijai un favorītismam. Šis kungs bija Deivijs Krokets (Colonel Davy Crockett) To saprazdams, viņš apsolīja, ka ievēlot viņu nākošajās vēlēšanās, viņš visiem spēkiem cīnīsies, lai neviens cents no nodokļu naudas netiktu ziedots šādiem mērķiem.
Šis stāsts vēl nav galā, jo, protams, pēc šī visai garā vēstures izklāsta rodas jautājums – kā tad palīdzēt šiem nelaimīgajiem? Vai mums nav pienākums to darīt? Atbilde ir – mums ir obligāts pienākums to darīt un mums ir jāpalīdz! Tā ir atbilde. Uzsvars ir uz vārdu MUMS, nevis VALSTI. Ja kāds valsts ierēdnis to grib darīt, tad lai ziedo savu naudu. Šī paša stāsta turpinājums labi atainos manis teiktā būtību. Nākošajā kongresā Deivijs Krokets tiešām nonāca līdzīga izaicinājuma priekšā. Tikai šoreiz balsojums par finansiālu palīdzību bija kādai ģenerāļa atraitnei. Ģenerālis bija miris un līdz šim godīgi un pašaizliedzīgi kalpojis valsts armijai. Nu jau cits kreisi noskaņots runas vīrs runāja par pienākumu, kuru ģenerālis ir labi pildījis, par solidaritāti un pateicību viņam un viņa dzimtai... Tas skanēja tā, it kā valsts būtu šim ģenerālim ko parādā naudas izteiksmē. Kroketa kungs piecēlās un uzrunāja kongresu par naudas patieso īpašnieku un zagšanu, kura legalizēti plānojās kongresā. Tautas pārstāvji bija izmisuši. Visi saprata lietas būtību, bet kā palīdzēt? Uz to Krokets atbildēja, ka viņš ir gatavs ziedot savu divu nedēļu izpeļņu atraitnei un, ja katrs kongresa pārstāvis, kurš būtu nobalsojis par citu cilvēku naudas ziedošanu šim mērķim, darīs to pašu, tad atraitnei būs vairāk naudas nekā bija plānots nozagt no nodokļu maksātāju naudas. Paradokss bija tas, ka kongress nobalsoja pret šo projektu, bet arī naudas savāca daudz mazāk, nekā tad, ja katrs „asarainais”, sirds tīrais laba darītājs un citu naudas ziedotājs deputāts būtu ziedojis savu naudu (kuru tomēr gribās sev un tikai sev). Es atgriežos pie vārda MUMS dažas rindkopas iepriekš. Jā, mums ir jāpalīdz! Mums pašiem ir jāziedo, cik varam, lai palīdzētu likteņa pabērniem utt, bet neviens valsts ierēdnis nedrīkst šo lēmumu „ziedot” pieņemt manā vietā, jo tie ir mani nodokļi. Mūsu valstī šādi tiek ziedota nauda lielākajai daļai sociālo programmu. Tiek atbalstītas sabiedriskas organizācijas, kuru mērķus ne es, ne lielākā daļa sabiedrības neatbalsta. Ziedošana ir brīvprātīga rīcība, un tas ir katra sirds stāvoklis, kurš liedz vai liek ziedot.
